Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - biogrāfija

Ievads

Mēs sakām – tautasdziesma. Bet vai tad dzied visa tauta? Cik liela ir tauta, kas dzied tieši šo dziesmu? Un tie, kas dzied pavisam citādāk? Vai tie ir no citādākas tautas? Termins latviešu tautasdziesma ir nežēlīgi nolīdzinošs. Būtībā tas drīkstētu balstīties uz fundamentālu katra novada, katra reģiona, pat katra mikroreģiona folkloras materiālu pētījumu summas. Bet vēl šodien mēs cītīgi meklējam visai tautai kopīgo, pat īsti neapzinājušies atšķirīgo, īpatnējo, individuālo.

Kā katrā novadā ir sava izloksne, tāpat arī folklorā ir savas reģionālās iezīmes. Ja jau no divdesmitā gadsimta sākuma tika runāts par suitu novada iedzīvotāju īpatnējo raksturu, attieksmi pret dzīvi, t. i., dzīves uztveri, attieksmi pret pārmaiņām, pret izglītību, tad būtu jārunā arī par folkloras īpatnībām suitos. Ja ir zināms, ka suiti runā suitiski, tad taču mēs arī dziedam suitiski, ziņģējam suitiski, ģērbjamies suitiski, vispār – esam suiti.

Mēs esam latvieši, bet tomēr ar daudz ko atšķiramies pat no saviem vistuvākajiem kaimiņiem. Šoreiz par suitisko no viena cilvēka skatījuma, viņa mūža, viņa dzīves gājuma, viņa gudrības, labestības, mīlestības. Veronika Porziņģe, Jāņa meita, dzimusi 1920. gada 3. oktobrī un mirusi 1990. gada 31. janvārī Alsungā, bija īsta suitenes.

Veronika Porziņģe

Jau no pirmajām folkloras studiju dienām mani ieinteresēja jautājums – kāpēc mēs tik gudri runājam un rakstām par tautasdziesmu klasifikāciju, par melodiju formu, intervāliku, par tautas dzejas ritmu, struktūru, tēlainību, par pasakām un teikām? Kur paliek cilvēks? Tieši tas, kurš saglabāja savā atmiņā no paaudžu paaudzēm mantotās folkloras bagātības, iznesa tās cauri savai dzīvei, savam Es un, pretī neko nesaņemot un arī neprasot, atdeva to folkloristiem? Un mēs, folkloras pētnieki, šo cilvēku atdalījām nost no viņa sniegtā materiāla kā pirmo nevajadzīgo, pat traucējošo faktoru, bet kā vērtību pieņēmām tikai pašas “tīrās” folkloras vienības. Cik mēs esam bagāti! Tūkstošiem vienkāršu un reizē sarežģītu, materiāli nabadzīgu, bet garīgi ļoti bagātu cilvēku mums ir atdevuši svētāko, kas viņiem bija. Bet ko mēs esam devušu viņiem pretī? Nekad ne tālāk par faktu konstatāciju – jā, vientuļš cilvēks. Jā, nabadzīgs. Jā, bezpalīdzīgs… Izcilākie teicēji, kurus ekspedīcijas laikā iepazīst, vēl kādreiz tiek aizvesti uz Rīgu, parādīti publikai. Bet pēc koncerta?

Un tā – pie tautasdziesmas apdares ir tikai komponista vārds, dejai – tikai koncertvarianta horeogrāfijas autora vārds, pie pasakas jeb teikas labākajā gadījumā – aptuvena pierakstīšanas vieta. Ar tautasdziesmām vēl ļaunāk – tikai auksts, bezpersonisks numurs.

Es ļoti ceru, ka šādu darbu, kādu jūs šobrīd lasāt, drīz būs vairāk. Tā būtu vismaz mazas parāda daļiņas dzēšana.

Dace Nasteviča

Trīs datumi. 2019. gadā apritēja 20 gadi, kopš saules gaismu ieraudzīja Aijas Kokales sponsorētā grāmata par suitu teicēju Veroniku Porziņģi. 2020. gada 3. oktobrī Veronikai apritētu tieši 100 gadu. Šo jubileju Alsungā būtu atzīmējuši alsundznieki kopā ar burdona festivāla viesiem no puspasaules. Bet vīruss ienesa savas korekcijas. Protams, dzimšanas dienu jau neviens neatcēla, bet nu tās atzīmēšana būs vienkāršāka, klusāka, varbūt pat mīļāka. Trešais datums ir 1991. gads, kad, kā jau Spīdolas stipendiāta nolikumā bija teikts, gada laikā šo grāmatu uzrakstīju. Tad bija astoņi gadi, kuru laikā manuskripts klejoja no rokas rokā, no iestādes uz iestādi, pārdzīvoja plīsuša ūdensvada sekas, bet tā izdošana arvien tikai attālinājās un attālinājās. Bija arī mūziķis, kuru noalgoja nošu uzrakstīšanai ar datoru, bet arī tur kaut kas nogāja greizi.

1990. gada vasarā saņēmos un dabūju savu darbu atpakaļ, arī izdevumā paredzētās fotogrāfijas. Tolaik vēl strādāju avīzes redakcijā. Pa vakariem pati pārrakstīju materiālu datorrakstā, paldies draugiem, kuri palīdzēja. Un, kad viss jau bija pabeigts, mana tā brīža kaimiņiene un arī manas vecākās meitas krustmāte Aija Kokale nāca ar priekšlikumu finansēt šīs grāmatas izdošanu.

Tā nu pabiju kādreiz tik lepnā Preses nama augšējā stāvā, tikos ar ietekmīgiem cilvēkiem un gaidīju sava darba “dzimšanu”. Tekstu pārlasīja valodniece, muzikālā un folkloras daļa palika tikai manā ziņā. Paldies viņai, ka tekstā palika daudz suitiskuma.
Tad nāca nākamais pārsteigums, un man nācās ļoti īsā laikā glīti, kā nu varēdama, uzrakstīt visus nošu piemērus. Tā nu grāmatā arī palika notis, rakstītas manā rokrakstā.

Neaizmirstama diena. Redakcijā ienāca Aija ar grāmatas signāleksemplāru, paplāti ar svaigām zemenēm, baltām “Raffaello” bumbiņām un šampanieša pudeli. Nākamais solis bija grāmatu “atvērt”.
No uzrunātajiem labvēlīgu atbildi sniedza māksliniece (tā vienkāršāk apzīmēt visus viņas talantus un daudzveidīgās nodarbes) Dace Priede. Ieteicu sižetu par darba dzimšanu – iznēsāta ideja, tās materializēšana un nu – laišana tautās. Norises vieta Kuldīgā – Liepājas ielā, pie toreizējās I. Zeberliņa grāmatnīcas. Aija Kokale finansēja arī Užavas alu un pīrāgus. Dāvināšanai atvēlējām 200 grāmatu.

Biju saaicinājusi visus dziedošos suitus. Katrai kolektīvu dalībniecei tika pa grāmatai. Bija dziesmas, pat uzdejojām ielas vidū.
Bet grāmatas piedzīvojumi vēl nebija galā. Atklāju, ka uz grāmatas vāka kā darba autore norādīta pavisam cita persona. Tā arī īsti nemācēju atbildēt, kāpēc izdevēji neparko negribēja uz grāmatas rakstīt manu vārdu – tās jau tautasdziesmas, ne jau tu viņas sacerēji. Līdz pārdošanai nonāca pavisam nedaudz eksemplāru, pārējie…

Nu labi, tas bija laiks, kad mēs vēl tikai mācījāmies būt neatkarīgi. Privāts grāmatas sponsors tolaik bija unikāla parādība. Aijai tika pievērsta nedalīta uzmanība. Bet izdošanā ieguldītā nauda, liekas, tālāk īsti kontrolēta netika. Tai jau vairs neizsekot. Palielu kaudzi ar pēdējiem grāmatas eksemplāriem uzņēmīgas Rīgas meitenes izveda no tobrīd jau, liekas, pilnīgi likvidētās izdevniecības “Preses nams” noliktavas, lai tās netiktu iznīcinātas.
Tas bija stāsts par to, kā tapa mana pirmā grāmata.

Mans tēvs bija no tiem īstajiem suitiem – dzimis un audzis Alsungā. Lai izmācītos par mūziķi, devās uz Liepājas mūzikas skolu, vēlāk uz Rīgu, uz Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju. Tā Rīgā izveidojās flautista un kordiriģentes ģimene – mani vecāki. Beiguši studijas, abi jaunie mākslinieki tika norīkoti strādāt Liepājā. Tur piedzimu es. Tēvs gan dzīvoja un strādāja pilsētā, bet sirdī palika lauku cilvēks, tādēļ katru mīļu brīdi brauca uz Alsungu. Un strādāja tēva mājās tā, it kā nemaz nebūtu no tām reiz aizgājis. Arī mūs ar brāli ņēma līdzi uz “omammas laukiem”, kā mēs tos mīļi saucām. Aptuveni divus kilometrus no Alsungas centra bija visa mana pasaule.

Dzīve mani pavadāja pa Latviju, bet izrādījās, ka man bija lemts atgriezties Alsungā – te bija darbs man un manam dzīvesdraugam. Kamēr pasaulē nāca manas meitas, nācās atteikties no studijām konservatorijā, bet, vēlāk strādājot Alsungas bērnu mūzikas skolā, tēvs maigi uzstāja, lai studijas pabeidzu.

Tas bija laiks, kad pasaulē aizskanēja Alsungas “Suitu sievu” platē iedziedātās dziesmas. Un tad radās jautājumi – kas tās suitenes tādas ir, kas tie suiti īsti ir? Tika nolemts sūtīt uz šo novadu kādu folkloras pētnieku lietas noskaidrošanai. Bet te pēkšņi uzrodas tāda Dace, kura jau dzīvo Alsungā un grib turpināt studijas konservatorijas muzikoloģijas nodaļā. Tika izteikts piedāvājums – ja es strādāju un pētu folkloru suitos, mani ieskaitītu atpakaļ kursā, kuru pametu. Ja nē, varēju sākt ar iestājeksāmeniem. Protams, piekritu “studēt” suitus.

Varat man neticēt, bet es sāku no nulles. Pirmās suiteņu jeb suitu sievu dziedātās dziesmas dzirdēju, ierakstītas magnetofona kasetē. Tas bija kolektīva 25 gadu jubilejas koncerts. Tad satiku Veroniku Porziņģi. Man viņu kā dziesmu zinātāju ieteica tēvs, kurš arī pats pirmajā reizē nāca līdzi, jo, kā jau seni kaimiņi, viņi bija pazīstami.

Veronikai bija ļoti liela un nozīmīga vieta manā dzīvē. Turklāt ne tikai kā dziesmu zinātājai, bet vairāk kā cilvēkam. Dziedāšana, liekas, bija tikai iegansts, lai mēs atkal un atkal satiktos. Protams, bija jāraksta studiju nobeiguma darbs, kurā jau tā arī ierakstīju – par Veroniku Porziņģi būtu jāsaraksta grāmata.

Tagad vēlreiz pārrakstīju šo darbu. Lasot par Veronikas dzīvi, atkal gribējās raudāt. Un tik daudz ko vēl gribētos viņai paprasīt – kā, kāpēc? Es vācu un apkopoju folkloru kā mācēju, kā sapratu. Pierakstīšana, materiāla kārtošana, aprakstīšana nāca pamazām, arī kaut ko pa ceļam pazaudējot.
Šajā materiāla variantā vairāk uzmanības veltīju 1957. gadā veiktajam folkloristes Ritas Drīzules vākumam. Viņa man teica, ka Veronika Porziņģe ļoti labā atmiņā palikusi gan kā dziesmu zinātāja, gan kā cilvēks. Vēl šo to pamainīju. Notis, protams, tagad rakstītas datorrakstā, bet pamatā materiāls tas pats. Šoreiz tikai nedaudz citāds izdevuma veids – elektronisks. Un, ja izdosies, papildināšu to ar pašas teicējas dziedātām dziesmām un daudzām fotogrāfijām, kuras grāmatā neietilpa.

Latvieši vēl arvien ir parādā savas fantastiskās tautas gara mantas saglabātājiem un tālāknesējiem. Darbs par Veroniku bija pirmais šāda veida pētījums, garīgā mantojuma apkopojums, turklāt bezgalīgi ilgi tā arī palika vienīgais.

Priecāšos, ja plašajam lasītāju lokam, ko nodrošina elektroniskā izdevuma brīvpieeja, materiāls šķitīs interesants.