Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

7. Par tikumu 119–132

  1. Ai, kauniņi, ai, godiņi,
    Abi līdzi, piedzimstot;
    Dod kauniņu kaunēties,
    Dod godiņu godēties.
  2. Diena ausa, saule lēca,
    Tas piermais gaišumīš;
    Dies palīdz, labrītiņ,
    Tā piermā valodiņa.
  3. Balta zied ceļmalai
    Vai tā ieva, vai ābele;
    Balta nāca par celiņu
    Vai tā sieva, vai meitiņa.
  4. Aun, meitiņa, baltas kājas,
    Nebērž spožu vaiņadziņu:
    No kājām godu rauga,
    Ne no spangu vaiņadziņa.
  5. Puišam mutes es nedevu,
    Vaiņadziņu valkādama:
    Tīra mana dvēselīte
    Kā tērauda gabalīš.
  6. Labāk augu sīva, dzedra,
    Nekā augu netikusi:
    Sīvu, dzedru tautas veda,
    Netikušu niecināja.
  7. Par manim tēvs, māmiņa
    Bēdas vien bēdājās;
    Nebēdājiet, tēvs, māmiņa,
    Es jums kaunu nedarīšu –
    Es nekāršu šūpulīti,
    Kamēr spangu vaiņage.
  8. Kam, saulīte, spoža lēci,
    Kam tik gaiši nespīdēji?
    Kam, meitiņa, daiļa augi,
    Kam godiņu neturēji?
  9. Noledojse tā laipiņa,
    Sklid kājiņa, pārejot;
    Izvainota tā meitiņa,
    Bierst asaras runājot.
  10. Jaunas meitas savas dusmas
    Satin diegu kamolej;
    Pa biškam izrisena,
    Visu mūžu dzīvodama.
  11. Slauku skaidru istabiņu,
    Slotu metu sētmale:
    Lai tā pūst sliņķu kauli,
    Kā tie slotas žagariņi.
  12. Audz, ozol, līdzen zarus,
    Ja negribi dzenājam;
    Ja negribi darenam;
    Audz ar godu, tautu dēls,
    Audz ar godu, tēva dēls,
    Ja negribi vainojam.
  13. Saule rasu apzeltīja,
    Jau stāvēju tīrumej;
    Kad saulīte jūre brida,
    Es dārbiņu nodziedāja.
  14. Paldies saku māmiņej –
    Nu paēdu brokastiņu;
    Ai, rociņas, kaut varētu
    Launadziņu nopelnīt.