Īsts suits noteikti var nodziedāt “Pieguļnieci”, tādēļ Veronika brīnījās, kad lūdzu viņai šo dziesmu dziedāt, jo vai tad to es jau nezinot. Zinu, tomēr 1985. gada 14. jūlijā Veronika man dziesmu nodziedāja.
- Kad es jāju pieguļāji, viņa žēli noraudāja.
- Viņa žēli noraudāja pieguļnieka labumiņu.
- Klausies, mana līgaviņa, kur es pūtu varja tauri.
- Kur zviedz mani kumeliņi, baltābolu paēduši.
- Aun, meitiņa, baltas kājas, jāj man līdzi pieguļēji.
- Es pajemšu cisu maisu, jem tu lina paladziņu.
- Es sapīšu kumeliņus, tu vietiņu pataisīsi.
- Tu gulēsi šij malaji, es viņāje maliņāje.
- Guli, mana līgaviņa, uz manami rociņami.
Čuči, mana līgaviņa, - Kad rociņas nogulēsi, tad es tevi modināšu.
- Mosties, mana līgaviņa, man rociņas nogulētas.
- Līgaviņa mozdamiesi: ai dieniņi, galva sāp!
- Ai dieniņi, galva sāp, kaut tik tiktu pie māmiņas.
Teksta pieraksts ir arī R. Drīzules vākumā (LFK 1935, 5987), bet bez 13. un 14. pantiņa. Klāt dota piezīme: “ Pieguļniece vispopulārākā suitu ziņģe. Alsungā to dzied visi – veci un jauni.”
Šo dziesmu dzīvē reti dzird dziedam no viena gala līdz otram. Visbiežāk tā tiek sākta no 6. vai arī no 10. panta, iekļaujoties kāzu guldīšanas ceremonijā. Jā, šodien pat kāzās steidzas.
“Pieguļnieci” pirmoreiz pierakstīja A. Jurjāns 1891. gadā Gudeniekos. Viņa burtnīciņā tā ir pirmā no suitos dzirdētā, tātad kā pirmšķirīga arī pašu dziedātāju apziņā. Klāt piezīme – ar kokli pavadīja (Bb 43, 1738).
Vai tiešām bez fa dieza? A. Jurjāns beigās dod pārejas notiņu un nākošo pantiņu – la astotdaļu. Garais sol tātad tikai beigās. Bet vai starp visiem pantiem?
Kā īpatnējāko šīs dziesmas variantu gribētu pieminēt 1924. gadā E. Melngaiļa pierakstīto no pilsberģieša Jāņa Kalniņa (dzimis 1852. gadā, LMFM I, Nr. 823).
2.Ko darīšu pieguļāje bez bēraju kumeliņu?
Viņam vienīgajam bija drosme aizpildīt visu oktāvu. Pārējie 9 manā rīcībā esošie dziesmas pieraksti var tikt apvienoti vienā, tik tuvi tie ir. Viskrāšņākie ir sākumi. Jau 2., 3., 4. taktī variantu tikpat kā nav. Dziesmas otrajā pusē dziedātāju attieksme top nedaudz brīvāka.
Vēl vienu teksta variantu pievienojusi arī Kate Knauts (dzimusi 1865. gadā):
No rītiņa celdamies abi divi žēli raud:
Vienam žēl bij projām ieti, otram žēl bij šeit palikt.
Bet Jānis Zeltleja (dzimis 1878. gadā) šo dziesmu pabeidz tā:
Ai pieguļa, pieguļiņa, tā man laba nedarīja:
Tur palika balta mute, sarkans rožu vainadziņš.
Teksta pamatmotīvs tomēr tiek uzskatīts par nemaināmu.
