1985. gada jūlijā Veronika man dziedāja šādu dziesmas “Tumsa, tumsa” variantu:
- Tumsiņāji, vakarāji pārved manu līgaviņu.
- Man bij tāda līgaviņa – zvaigžņu deķu audējiņa.
- Man bij tādis kumeliņis – zvaigžņu deķis mugurāj.
- Tas bij labis tumsā jāti, līdz uzlēca mēnestiņis.
- Mēnestiņis zvaigznes skaita, vai ir visas vakarēj.
- Ir gan visas vakarēji, auseklītis vien nevaid.
- Auseklītis aiztecēja saules meitu lūkoties.
- Lec, saulīte, rītej agri, nedod meitu ausekļam.
- Mēness jēma saules meitu, pērkons jāja panākstos.
- Izjādamis, pārjādamis sasper zelta ozoliņu.
- Trīs gadiņus saule raud, zelta zarus lasīdama.
- Ceturtāji gadiņāji uzjem pašu galoknīti.
- Saules meita man nopina zelta zaru vaiņadziņu.
- Kad ūzliku galviņāji, brīnās kungi, vaicā ļaudis;
- Brīnās kungi, vaicā ļaudis – kur, meitiņa, tādu jēmi?
- Rīgā pirku, naudu devu, Jelgavāji kaldināju.
Laikā no 1924. gada dziesma ir daudzreiz pierakstīta. Deviņi varianti publicēti, bet pilnu tekstu var atrast tikai pie Kates Knautes dziedājuma, kuru pierakstījis A. Krūmiņš 1948. gadā (LFK 1824, 148), un pie Veronikas Porziņģes. Tam kā vispārzināmam tekstam vienkārši nav pievērsta uzmanība. Tā otrajai daļai ir daudz variantu. Sākums gan visiem vienāds. “Suitu sievas” starp 2. un 3. pantu vēl iestarpina:
Pie vārtiemi pastāvēju, uguntiņu parādīju.
Lai uguni, kam uguni, man uguni nevajaga.
Runājot par melodiju, gribot negribot jāatzīst, ka šī nu ir tā dziesma, kurai nevienam dziedātājam nav radusies vēlēšanās ko “pielikt no sevis”. Vai šeit varētu runāt par pilnībā izveidotu melodiju, tā sakot, tās klasisko variantu? Kāda ir tās nākotne?
