Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

4. Kur biji, puišeli

Šo Veronikas repertuāra dziesmu “Kur biji, puišeli” varētu uzskatīt par vienu no populārākajām suitos.

  1. Pie ciema, pie daiļas māmiņas meitas,
    Tur šādu naksniņu pārgulēju.
  1. Dedzini, māmiņa, div gaišas sveces,
    Lai varu meitiņu nolūkoti.
  1. Vai balta mutīte, vai sarkana,
    Vai graznas drēbītes vai bagāta?
  1. Ne balta mutīte, ne sarkana,
    Ne graznas drēbītes, ne bagāta.
  1. Nejemšu atraitni, nemīlēšu,
    Nedošu atraitnes bērniem maiz.
  1. Jemš jaunu meitiņu, to mīlēšu,
    Jauns meitas vaiņagu paglabāšu.

Dziesma daudzreiz pierakstīta. Jau 1924. gadā to E. Melngailim dziedājušas Margrieta Pinkule un Barbara Grundmane ( LFK 1045, 967, bet LMFM tā nez kāpēc nav iekļuvusi). Interesanti, ka 1924. gada 1. aprīlī Rīgā E. Melngailim Pēteris Korāts šo dziesmu dziedājis divreiz, pie tam ļoti atšķirīgi: vienreiz ļoti vienkārši, neizvērsti (LMFM I, Nr. 129, J. Vītoliņa “Precību dziesmās” Nr. 1553 in G), bet otrreiz jau nedaudz citādāk, 7. pantā iemetot ko jaunu (LMFM I, Nr. 116).

Par to, ka P. Korātu īpaši saviļņo teksts par atraitni, kuru neprecēs, liecina arī 1948. gadā A. Krūmiņa pierakstītais dziesmas variants, kur klāt piezīme: “Septīto pantu sāk ar skaļu “tfū!” (ar augstu noti); 10. pantu iesāk ar garu izsaucienu uz “a”.” 10. un 11. pants varētu būt paša P. Korāta sacerēti, jo citiem tādu nav. Tie labi sasaucas arī ar P. Korāta doto moto dziesmai – vecpuiša dziesmiņa (LFK 1824, 829, 830):

  1. Ai, mana dieniņa, ko es pavadīj, sav baltu naudiņu iztērēj.
  2. Sav baltu naudiņu iztērēju, sav bēro kumeļu nobraukāju.

P. Korāts to dziedāja, būdams jau 77 gadus vecs. Par šiem starpsaucieniem suitu dziedāšanā rakstīja jau Andrejs Jurjāns 1891. gadā: “Daudz meldijas uzsāk ar vieglu takts daļu, vārdiem pieliekot vai “nu”, “tad”, “un” utt., to pašu dara vietām vidū.” Tā ir tipiska solo izpildījuma pazīme, pie kam raksturīga galvenokārt vīriem. Arī pēc teksta vairums ziņģu ir vīru dziesmas. Sievām ir tautasdziesmas ar saukšanu, locīšanu un vilkšanu, kur tekstu virkne beidzas ar gavilējošu izsaucienu. Šodien no tā sākuši kautrēties.

Veronika Porziņģe, dziesmas izpildot solo, stingru ritmisko pulsāciju saglabā tikai frāzes robežās. Starp tām cezūras ilgst pēc tā brīža izjūtas. Īpatnēji, ka tas nemaz nekaitē dziesmas veseluma izjūtai. Kāds cits izpildītājs, iespējams, šajās izstieptajās cezūrās iesprauž starpvārdiņus vai starpsaucienus, tiecoties pēc lielāka veseluma.
Atgriežoties pie iepriekš aplūkotās dziesmas, jāpiemin, ka jau 1891. gadā to A. Jurjānam dziedāja Gudenieku pusē, tās pieraksts publicēts “Latviešu tautas mūzikas materiālu” 6. burtnīcā (9Bb 43, 1765).

Vēlāk, 1914. gadā, paša A. Jurjāna redakcijā izdotajā kora dziesmu krājumā atrodam šīs tautasdziesmas jeb, kā suitos saka, ziņģes apdari jauktajam korim.

Autors norādījis arī teicējus. Žēl, ka šim piemēram nebija sekotāju. Mainīgais metrs ir arī 1969. gadā Vilim Bendorfam Augusta Lāča dziedātajā variantā (LFK 1988, 114, arī J. Vītoliņa “Precību dziesmās” ar Nr. 1563 in G).

Turpat ar Nr. 1552 ir atrodams 1971. gadā no Ventspils rajona Jūrkalnes etnogrāfiskā ansambļa dalībniekiem pierakstītais, kur arī figurē mainīgais metrs. A. Lācis ansambļa dalībniecēm daudzas dziesmas mācīja, varbūt arī šo (LFK 2000, 2816).

Šodien šī ansambļa dalībnieku sastāvs pilnīgi mainījies. Jautājot par dziesmu “Kur biji, puišeli?”, man pašai prasīja, kā tā skan.
A. Lācis, dziedot otrreiz to pašu dziesmu V. Bendorfam, pievienoja arī piedziedājumu. Īpaša uzmanība pievēršama īpatnējam lauzumam pirmā teikuma beigās. Grezns, varētu pat teikt, instrumentāls variants (LFK 1988, 90, arī J. Vītoliņa “Precību dziesmās” Nr. 1556 in G).

Vēl būtu jāatzīmē E. Melngaiļa veiktie dziesmas “Kur biji, puišeli?” pieraksti. 1926. gadā to viņam dziedāja suitu koklētājs Nikolajs Heņķis, 1940. gadā – Ādams Bērtulsons un Kate Lācs. 1933. gadā dziesma tiek ieskaņota skaņu platē. To dzied Alsungas dziedātāju grupa (LFK 2002, 22; “Precību dziesmās” Nr. 1550).

Veselas četras reizes šo dziesmu suitos pierakstījis arī A. Krūmiņš: 1948. gadā – no Ievas Strelēvičas, Marijas Knapšes un Elizabetes Cērmanes, bet 1957. gadā – no Katrīnas Ļipinskas. Varētu teikt – īsti suitiska dziesma.
Un vēl folklorista V. Bendorfa izteiktā doma, kuru J. Vītoliņš ieskicēja “Precību dziesmu” ievaddaļā:
“..viena no vispopulārākajām Kurzemes, it īpaši Alsungas apkārtnes dziesmām “Kur biji, puisīti?”, kuras melodija pierakstīta daudzos variantos [krājumā ievietoti 11 – D. N.], savās pamatintonācijās, tonālajās secībās, ritmā un formas struktūrā ir pilnīgi identa “Pūt, vējiņi!” melodijai ļoti skaistos un daudzveidīgos tās variējumos! Turklāt to kardinālā metriskā atšķirība (“Pūt, vējiņi!” trohajs un “Kur gāji, puisīti?” daktils) šīs melodijas neatsvešina.”

Mēs vienas dziesmas daudzos variantus neprecīzi saucam par “vienu dziesmu”, bet katram izpildītājam tā ir sava, neatkārtojama. Folklorā nekas nav absolūts, te valda relativitāte. Izpildītāji neatkārto ne skaņu attiecības, ne intervaliku, ne ritmu, ne formu, ne arī instrumentu izmērus, formas, detaļu attiecības un skaņojumu. Arī lietišķajā mākslā neatkārtojas krāsas, ornamenti, kompozīcijas un šo darbu pielietojums praktiskajā dzīvē. Tautastērps – visam novadam viens, bet katram valkātājam – īpašs, neatkārtojams, individuāls. Tautas mākslā nemainīgs paliek tikai kodols – tas, kas ļauj saglabāt žanru, stilu, priekšmeta pamatfunkcijas.

Katram dziedātājam ir savs motīvu fonds, kurš attiecināms uz šo dziesmu un no kura tad tapina, dziesmu izpildot. Kombināciju iespējas ir neizsmeļamas. Diemžēl šobrīd jau var teikt – bija neizsmeļamas. Teksts jeb konkrētās informācijas nesējs dziesmai “Kur biji, puišeli?” ir apbrīnojami noturīgs, bet melodija, kura tautas mūzikā ir brīva no konkrētas tēlainības, pilda vispārinājuma funkciju, šeit “mirdz”. Cik žēl, ka kā vispārzināmai dziesmai mēs ar Veroniku tai neveltījām vairāk uzmanības. Kā viņa to būtu dziedājusi trešo, ceturto reizi?