Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

13. Švaki, švaki jūra krāca

Šī dziesma arī varētu būt no Jūrkalnes puses. 1948. gada 1. augustā to no Veronikas dziedājuma pierakstīja A. Krūmiņš (LFK 1824, 236, 237). Teksts atrodams arī R. Drīzules pierakstos (LFK 1935, 5980), tas ne ar ko neatšķiras no teicējas dziedātā.

  1. Ej, meitiņa, paskatiesi, vai ir visi zvejnieciņi.
  2. Ir gan visi zvejnieciņi, mans brālitis vien navaida.
  3. Ai, godīgi zvejnieciņi, vai redzējāt man brāliti?
  4. Ai, godīga mātes meita, kāds bij jūsu bāleniņis?
  5. Smuks puisītis, balta mute, dzelteniemi matiņiem.
  6. Ai, godīga mātes meita, tas guļ jūras dubenā.
  7. Ai, godīgi zvejnieciņi, velkat viņu maliņā.
  8. Ai, godīga mātes meita, mēs par velti nevilksim.
  9. Vienam došu lina kreklu, otram zelta gradzentiņ.
  10. Tam trešam nav ko doti, tam es pati piederēšu.

Cits šī teksta variants ir skolotāja J. Miklaviča 1923., 1924. gada vākumā Alsungā ar numuru 1412 (Bb 24):

  1. Vāji, vāji jūra krāca miglainā rītiņā.
  2. Tec, meitiņa, čakli, čakli, vai ir visi zvejnieciņi.
  3. Ir gan visi zvejnieciņi, mans brālitis vien nevaid.
  4. Gar jūrmalu vien tecēju, bāleliņu meklēdama.
  5. Tecēdama uztecēju trīs zvejniekus zvejojam.
  6. Ai lūdzami, zvejnieciņi, vai redzējāt man brāliti?
  7. Ai, godīgā mātes meita, kāds jel bija tavs brālitis?
  8. Smuks puisītis, baltu muti, sarkaniem vaidziņiem.
  9. Tas guļ jūras dibenā pie pelēka akmentiņa.
  10. Smiltis grauza viņa vaigus, ūdens matus pludināja.
  11. Ai, godīgi zvejnieciņi, velkat viņu maliņā.
  12. Ai, godīga mātes meita, ko tu dosi par vilkumu?
  13. Vienam došu raibus cimdus, otram zīda nēzdodziņ.
  14. Tam trešam nav ko dot, tam es pati piederēšu.
  15. Tam es pati piederēšu, visu mūžu dzīvojot.

1985. gada 16. maijā Veronika ar šo pašu melodiju izdziedāja šādu tekstu:

  1. Kur tu jāsi, bāleliņi, baltas kājas apaudams?
  2. Ej, māsiņa, nevaicā, atnes manus brūnus svārkus.
  3. Kur tu jāsi, bāleliņi, es atnesu brūnus svārkus?

Ceturto pantiņu viņa neatcerējās. Šīs dziesmas pilnu tekstu atradu vienā no A. Lāča burtnīcām, datētu ar 1970. gada 18. novembri. Vai to arī A. Lācis būtu kādreiz sievām mācījis?

  1. Kur tu jāsi, bāleliņi, baltas kājas apaudams?
  2. Ej, māsiņa, nevaicāji, atnes manus brūnus svārkus.
  3. Kur tu jāsi, bāleliņi, es atnesu brūnus svārkus?
  4. Ej, māsiņa, nevaicāji, atnes manu cepurīti.
  5. Kur tu jāsi, bāleliņi, es atnesu cepurīti?
  6. Ej, māsiņa, nevaicāji, atnes manu zobentiņu.
  7. Kur tu jāsi, bāleliņi, es atnesu zobentiņu?
  8. Jāšu māsu apraudzīti, kā dzīvoja tautiņāsi.
  9. Sētā dūru zobentiņu, tur piesēju kumeliņu.
  10. Nāc ārāji tu, tautieti, kam māsiņu nicināji?
  11. Man balstiņu dzirdēdama, nāk māsiņa raudādama.
  12. Vienu roku vārtus vēra, otru slauka asariņs.
  13. Sēd, māsiņa kumeļāji, jāj man līdzi sētiņā.

Kaut kas līdzīgs aizsākts arī Mazlovsku Ķērstas 1930. gadā E. Melngailim dziedātajā (LMFM I, Nr. 537), bet melodija savdabīga, nekādi nesasaucas ar Veronikas dziedāto. Varbūt tāpēc, ka dzīvoja suitu novada pierobežā, Klosterē?