Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

11. Māte savas meitas sauca

Dziesma “Māte savas meitas sauca”, kuru 1926. gada 30. martā E. Melngailis pierakstīja no Alšvangas koklētāja Nikolaja Heņķa, piedzīvojusi savu “zvaigžņu stundu”. No aizmirstības pacelta, tā izskanēja Krišjāņa Barona jubilejas koncertā 1985. gadā. Šodien to dzied visā Latvijā. N. Heņķis piedziedājumā lietoja vācu vārdus, kuri tagad ir latviskoti. No “rāmi langsam” tie pārveidoti par “rāmi lēnām”.

Veronikas burtnīcā atrodams brīnišķīgs teksts, kuram melodiju pavaicāt man izdevās tikai pēc šai dziesmai liktenīgā 1985. gada. Veronika tai vairs citu meldiņu nezinot. Atrunājās, ka tas pats jau esot, ko visi zina. Teksta sižets tas pats, tikai plašāk izvērsts. Iesākumā ir dota N. Heņķa dziedātā melodija un pirmais pants.

Turpinājumā – teksts no Veronikas burtnīcas:

  1. Kur, māmiņa, tavas meitas, krēsli vien istabej?
  2. Manas meitas kamburej zaroj zīļa vaiņadziņus.
  3. Ej, māmiņa, sauc meitiņas, lai nāk visas istabej.
  4. Ienāk diža, ienāk maza, pastarīte neienāca.
  5. Pastarīte aiztecēja gar upīti dziedādama.
  6. Gar upīti dziedādama, baltas rokas mazgādama.
  7. Baltas rokas mazgādama, iekrīt zelta gradzentiņis.
  8. Gradzentiņu meklēdama, iekrīt zīļu vaiņadziņis.
  9. Vaiņadziņu meklēdama, iekrīt baltas villainītes.
  10. Villainītes meklēdama, iekrīt pate upītej.
  11. Tā upīte nepanesa, tā vizina Daugavej.
  12. Tā Daugava nepanesa, tā vizina jūriņej.
  13. Tā jūriņa nepanesa, sit vilnīti maliņej.
  14. Tur ūzauga kupla liepa deviņiem žuburiem.
  15. Tur brālitis kokli cierta devītāj gadiņej.
  16. Sak brālītis koklēdams: tās koklītes grazni dzied.
  17. Sak māmiņa raudādama: tā dzied mana pastarīte.

Mūsu acu priekšā dziesma kļuva par visas tautas īpašumu, tā pārstāja būt par atsevišķam mikroreģionam piederošu vērtību. Dziesmu dziedot, nez vai kāds īpaši piedomā, ka tā nāk no suitiem.