Suitu pūrs ir bagāts gan ar pašu, gan rūpnieciski austām villainēm, bet suiti nav īpaši izvēlīgi lietu un mantu nosaukumos. Lielāku villaini, kas paredzēta aukstam laikam, vienalga – pelēku vai brūnganu, sauc vienkārši – lielā drān`. Tomēr lielākoties villaines un plecu lakati ir ieguvuši savdabīgus nosaukumus. Piemēram, suitu pūrā ir villaines, kas pazīstamas kā sarkanā drāna jeb raibene, kanisers jeb mellais nēzdogs, baltā rakstītā jeb aizsitene un trakā drāna. Plecu lakata veidi – zīdstrīpa, govkuņģis un garpraņa.
Vispopulārākā suitos ir trakā drāna. Tā joprojām tiek valkāta lielos godos un tās neatņemama sastāv-daļa ir dižā sakta (turīgākajām sievām arī saktas gredzens). Villaines nosaukuma izcelsme nav skaidra. Pārsvarā to attiecina uz villaines košajām krāsām. Tā teikt, traki košas krāsas, tādēļ arī tāds nosaukums – trakā drāna.
Baltā rakstainā villaine – aizsitene
Suitu tautastērps izceļas ar daudzveidīgām un krāšņām villainēm un vilnas lakatiem, kas cits par citu greznāki, un katram no tiem ir savs nosaukums. Dižos godos valkā balto rakstaino villaini un mēleni, kas ir greznākās un darināšanas ziņā sarežģītākās villaines. Balto rakstaino villaini valkā kopā ar mēleni, abas saspraužot ar saktu. Mēleni valkā zem baltās rakstainās villaines. Agrāk, kad cilvēki pārvietojās kājām un zirga pajūgos, lietoja ceļa villaines. Ceļa villaines tiek austas tāpat kā baltās rakstainās, tikai bez raksta joslas un bārkstīm. Ceļa villaini sedz virs goda tērpa.
Baltās rakstainās villaines suitiem bijušas ļoti krāšņas un dažādas. Par to liecina Somijas Vēstures muzeja krājumi Helsinkos. Etnogrāfijas pētnieks Aksels O. Heikels, 20.gs. sākumā veicot ekspedīciju gar Baltijas jūras piekrasti, nonācis arī suitos. Šeit savāktais materiāls tad arī nonācis muzeja krājumos. Ekspedīcijā iegūtais materiāls attēlots izdevumā Axel O. Heikel, Volstrachten In den Ostseeprovizen und in setukesien. – Helsingforsa, 1909, Taf. XIII.
Trīs balto rakstaino villaiņu atdarinājums pēc Somijas Vēstures muzeja materiāliem.
Baltā rakstainā villaine pieder līgavas un jaunu meitu apģērbam. 20.gs. sākumā tā dēvēta par aizsiteni. M.Siliņš raksta, ka baltā rakstītā villaine, kas nešķirami piederas kopā ar mēleni, t.i., tumšzilo villaini, to „aizsitot”, citiem vārdiem – apliekot pēdējai pāri plaukstas tiesu augstāku par tās varažoto, t.i., vara stīgu ripuļiem.
Dažkārt, lai vienkārši padižotos ar savu pūru, villaini nēsāja salocītu un pārsegtu pār roku, iespraužot villainē dižāko no saktām, kāda meitai bija.
Mēlene
Mēlene ir tumši zilas (mēļas) krāsas villaine, izmērs – 90×140 cm. Mēleni darina no savelta vienkārtņa vai trinīša vilnas auduma, kura apakšmalā tiek iešūta aukla, kas kalpo kā stiprinājums bronzas vai misiņa piekariņu iestiprināšanai.
Villaines rakstu veido divu garumu spirālītes. Raksta josla tiek veidota gar villaines apakšmalu un stūros. Villaines stūros raksti var būt dažādi.
Mellais nēzdogs jeb kanisers
Mellais nēzdogs pieskaitāms dižajiem lakatiem un ir iecienīta apģērba sastāvdaļa, kopš tas parādījās suitu pūrā. Lakats ievērību suitu acīs guvis sarkanās krāsas un košo svītru gar lakata malām dēļ. Lakatu valkāja arī ziemā virs mēteļa vai kažoka.
20.gs sākumā Alsungā lakatus auda Nikolajs Heņķis.
Ilga Leimane stāsta, ka viņas mamma (Anna Porziņģe no Balandes (1907-1994)) un citas sievas teikušas, ka katrai sevi cienošai sievai bija pa rūtainai trakai drānai, govkuņģim un kaniseram.
Garpraņa
Nosaukums garpraņa piedēvēts garo bārkstu dēļ, kuru garums ir pat vairāk nekā 20 cm. „Šos plecu lakatus meitas sedza svētdienās, lai padižotos ar savu pūru,” stāsta Ilga Leimane.
Govkuņģis
Govkuņģis šobrīd ir viens no iecienītākajiem plecu lakatiem. Tas tiek valkāts ne tikai pie tautastērpa, bet arī, dodoties godos (uz baznīcu, viesībām, pasākumiem) pie parastā apģērba, kā suiti teiktu – pie luturu drānām.
Ilga Leimane par lakata nosaukumu stāsta, ka tas skaidrojams ar to, ka lakata faktūras raksts atgādina govs iekšējo orgānu grāmatnieku – tas ir ļoti līdzīgs lakata faktūrai. Par lakata nosaukuma izcelsmi varam lasīt arī Pētera Upenieka grāmatā „Balandnieki”, kurā plaši aprakstīta suitu dzīve: „Arī šodien, kad ausa otrā Vasarsvētku diena, visas balandnieku meitas posās un ģērbās greznos suitu lindrakos un, tā kā laiks vēl nebija pārāk silts, tad visām uz pleciem bija mīkstie vilnas lakati, ko sauca par govkuņģiem. Tie ir sarkanmelni, rūtaini ar zaļu un baltu svītru audumu, atgādina vasku šūnu četrstūri.”.
Šie lakati nav pašu austi, bet ievesti no citurienes, varbūt no Krievijas, bet tika iecienīti tieši suitos. Lakatu nelīdzenā virsma kādam bija atgādinājusi govs kuņģi, tāpēc arī lakatam tika piešķirts šis amizantais vārds.
Lakati austi no pusvilnas dzijas. Kā raksta P.Upenieks, sākumā govkuņģus tāpat kā daudzus citus lakatus ieveda no ārzemēm, bet, kad tas vairs nebija iespējams, suiti sāka aust paši. Ir saglabājušās ziņas, ka Alsungā 20.gs 30. gados govkuņģus audusi Anna Kulberga, bet 20.gs.beigās un 20.gs.sākumā lakatus auda Basu suitu izcelsmes audēja Elza Blūma Kuldīgā.
Zīdstrīpa
Liels greznums un lepnums suitos ir dižais lakats – zīdstrīpa. Nosaukums cēlies no lakatā ieaustajām zīda strīpām, kas veido lakata raksta rūtojumu.
Suitos sastopamas divu veidu zīdstrīpas – vecās un jaunās. Atšķirība ir tāda, ka vecās pirka no ceļojošiem tirgotājiem un tajās ir ieaustas zīda strīpas, bet jaunās ir pašu austas. Turklāt zīda diegs ir aizstāts ar krāsainu (dzeltenu, zaļu vai zilu) dzīparu.
Kaut arī suiti mēģinājuši šos lakatus darināt paši, tomēr arī no tiem ir saglabājušies vien daži eksemplāri.
“Svētdienas rītā mazā gaismiņā četras sievietes izgāja no “Graudiņiem”, lai ietu tālu ceļu līdz pašai Kuldīgai. Ģērbušās viņas bija greznajos suitu lindrakos. Kājās visām bija jaunas, gaiši dzeltenas govsādas pastalas un puķainas zeķes. Caur padusēm bija uzsieti dižie lakati. Abām Silu meitām bija dižie mellie, bet Baložu Rūcei bija dižais zīdstrīpis. Tas gan nav tik silts kā melnais, bet jaunam meitenam jau nav auksts, sevišķi ejot. Vajadzības gadījumā var jau arī paskriet. Graudiņu Grieta gan nolēma siet govkuņģi, tas vēl siltāks kā melnais, un siltums kaulus nelauž. Uz rokas visas paņēma dižās drānas, lielos vilnas lakatus. Drošs paliek drošs. Kas var zināt, kāds laiks var vēl uznākt.” (Balandnieki, 226-227.lpp.).
Lielā drāna
Lielā drāna, dažkārt dēvēta arī par pelēko drānu jeb lielo villdrānu (lietots arī nosaukums pātardeķis). Tas ir ikdienas apģērba gabals – lielais lakats, kuru valkā mēteļa vietā.
Suitu pūrā tie ienāk 19.gs. beigās. Lakati ir tik lieli, ka tos nēsā, pārlocītus uz pusēm. Tādējādi tie ļauj ķermenim saglabāt siltumu un lietus laikā pasargā no mitruma.
