Tāpat kā daudzviet citur, arī Alsungā atšķirīgas galvas rotas bija jaunavām un precētām sievām. Ikdienas darba gaitās jaunavas un precētās sievas nēsāja vienādas galvassegas – nelielus galvas lakatiņus, kas bija domāti matu saturēšanai.
Spangu vainags
Alsungas meitām godu reizēs, it īpaši kāzās, galvenā un raksturīgākā galvas rota bija spangu vainags. Spangu vainags senatnē bija sastopams tikai Aizputes, Kuldīgas un Ventspils apvidū. Tas arheoloģiskajā ziņā ir senums, bet tautas lietojumā saglabājas līdz pat 19. gs. nogalei (pēc 19. gs. 70. gadiem), kad Alsunga bija jau pārgājusi uz pēdējo savam novadam atšķirīgo tērpu variantu – sarkano kostīmkleitu.
„Spangu vainadziņa lielums dažāds, vai nu cik vajadzīgs, lai turas galvā uzsprausts, jeb vai iznesīgi tikai plaukstas platuma caurmēra, galvas galā uzliekot un zaļu vai sarkanu zīda lakatiņu piesienot, tā, ka paliek redzama tikai vainadziņa priekšmala virs pieres.” Tas sastāvēja no spodras, plānas metāla stīpiņas vai plāksnītes pirksta platumā, kas stīgām piediegta uz liepu lūka, vai, jaunākajos laikos papes sloksnītes, pamata, sarkanas drēbes mīksti oderēta. Gar malām visapkārt pa rindai sīku burbulīšu, vai arī vēl trešā rinda pa vidu. Šos burbulīšus jeb pūtītes dēvē par “spangām”. No tām arī cēlies nosaukums “spangu vainags”. Plāksnīte parasti bija no misiņa, taču ir pieminēti arī sudraba un zelta vainadziņi.
Senākos laikos, saskaņā ar tautas dziesmām, bez spangu vainaga ir bijuši arī zīļu vainagi un žuburu vainagi. Zīļu vainagu Aizputes – Kuldīgas apvidos veidoja trīs pirkstu platuma lūku plāksnīte, apšūta ārpusē ar spilgti sarkanu vilnas drēbi, mīksti oderēta, zīļu izrakstīta, spodri baltiem vai arī pa daļai zaļiem un tumšas krāsas tā dēvētajiem “salmiņiem” – stikla caurulīšu gabaliņiem. Bez tam, kur piederas, arī vēl arī apaļās zīlītes.
Žuburu vainags kaut reti, ir sastopams senās Bandavas apvidos un pie lībiešiem, un, iespējams, ir bijis pārņemts no ventiņiem. Tas sastāvēja no divu pirkstu platuma lūku loksnes, kas oderēta un ārpusē tresi apšūta. Vainags pēc savas būtības ir pieres saite. Tas ir sastopams jau vecākajā dzelzs laikmetā kā piedeva kapā katrai jaunavai, ja tā mirusi neprecēta.
Linkainis
Suitu līgava kāzu reizē virs vainadziņa segusi īpašu līgavas galvassegu – „linkaini”, kuru katrām kāzām īpaši gatavoja. „Linkainim ņem parasta balta linu vai kokvilnas – “slēžu” – audekla vienkārša platuma drēbi, 8 pēdu vai 2,5 metru garumā. Senāk pagastos ir bijušas īpašas lietpratējas, pie kurām jaunsaderinātās griezušās lai šo galvas rotu pagatavotu glītu un pareizu.
Drēbes gabala vienu galu saspraudī galvas segas veidā, ar raksturīgu radziņu uz augšu galvai labā pusē un ar aiztvaru zem zoda pakaklē. Saspraudījumu saturam, daļēji arī rotai, tika izmantots liels daudzums sīku, spilgtu saktiņu. Drēbes otrs gals, arī vēl drusku paspraudīts, nokarājas vaļēji no pakauša līdz pāri pus mugurai. Zem linkaiņa līgavai galvā slēpjas jaunavas pazīme – spodrs „spangu vainadziņš”, iekams mičojot abas rotas tad reizā noņem. Linkainis top vēlāk izjaukts, drēbi izlietojot citām vajadzībām, bet vainagu jaunā sieva uzspiež galvā citai kādai radniecīgi tuvai jaunavai, piemēram māsai vai vīra māsai …”
Linkainis ir ļoti sena rota. Par to jau liecina pats nosaukums, kura saknē saglabājusies senā forma “linkti”, kuras vietā tagad saka “locīt”. Tādā veidā linkainis apzīmē līkumotu, ielokos saliktu, ne šūtu vai grieztu, drēbes gabalu. Iespējams, šis vārds ir atvasināts no “linte”, kas sākotnēji apzīmēja šauru linu auduma joslu, jo tāds jau linkainis arī ir.
Precēto sievu galvassegas
Ikdienā precētās sievas galvā sēja kādu galvas lakatu, bet godos dižošanās ar savām galvassegām bija ne pa jokam – galvā tika liktas vairākas galvassegas reizē. Mainoties modei, arī galvassegu valkāšanā notika izmaiņas. Viena galvassegas forma nomainīja otru, bet galvassegu valkāšanas maniere – likt galvā 3-4 galvassegas vienlaikus – saglabājās līdz pat 19. gs. beigām.
Lupats vai sviedrauts
Līgavu mičojot, t.i., linkaini un vainagu no galvas noņemot, uz galvas lika lupatu vai sviedrautu, kas ir galvas rota precētām sievām.
Lupats ir lina vai kokvilnas auduma gabals 65×95 cm, ko rotā tamborēta vai knipelēta mežģīne gar trim malām pilnīgi, bet ceturto ar īsi rakstītu ieloku vidū, pieres rotai, un abos stūros pa saitītei. Lupatu apliekot, to stūru saitēm atsien pie galvas pakausī, drēbei pa apakšu.
Pa virsu greznā aube, tad vēl zīda lakatiņš ar mezglu uz pieres un smalkvilnas lakats.
Mice un aube
Vēlākā laikā, Eiropas modes ietekmē, lupatu kā precētas sievietes galvas segu nomainīja cepure, kas dēvēta par „mici” vai „aubi”. Alsundznieces reizē lika divas mices: „…balta linu vai kokvilnas audu apakšā un sarkanraiba katūna jeb cita kāda, labāka auduma, tai virsū. Virsējā uz pieres sīki kruzuļota, gar apakšmalu, zem pakauša, lentītēm savelkama krokās un pakaklē sasienama. Kruzuļi balti, dažādām piekrāsām, pirksta platuma.”
Mice 
Aube
Pāri cepurēm sēja zīda lakatu – „zīdeni”, kura galus sasēja mezglā uz pieres, virspus cepures kruzuļiem, gluži kā kopojumā ar senāko lupatu. Ejot ārpus mājas, tam pa virsu uzsēja lielāku – „goda” lakatu. Sagādāt mici kāzu godam bija līgavaiņa pienākums. Tā varēja kruzuļu vietā būt arī rakstīta, līdzīgi kā lupats. Tādā gadījumā tā tika dēvēta par “raksta mici”.
Lakati
Dodoties godos, sievas galvā sēja greznos zīda vai smalkvilnas lakatus, bet ikdienā nēsāja vienkāršus – kokvilnas vai lina.
Tāpat kā godos ejot, arī ikdienā lakatam bija liela nozīme. Ja godos lakats bija viens no sievas turības rādītājiem, tad karstā vasaras dienas vidū tas sargāja galvu no karstās svelmes un, piesūcies ar zāles smaržu, kalpoja kā drāniņa, ko paklāt zem galvas īsajos atpūtas mirkļos.
Talkas dienās, kad nāca palīgi no kaimiņu mājām, apģērbam pievērsta mazliet vairāk uzmanības nekā ikdienā. Piemēram, P.Upenieks raksta, ka talkas dienā rijā Lienotene (tas nozīmē saimniece no “Lienotu” mājām – suitos cilvēkus sauc pēc māju nosaukumiem) ierodas uzposusies: „Mugurā viņai ir gandrīz vai svētdienas drānas. Balts priekšauts priekšā. Galvā balts lakatiņš ar sīkām puķītēm. Viņa aicina talciniekus launagā. Pelnīts nu ir. Šitāds darbs veikts!” (Balandnieki, 291.lpp.).
Kuģenieks
Kuģenieks – rūpnieciski austs smalkvilnas lakats ar uzspiestiem ziedu rakstiem.
Tam bija bārkstis Stāsta alsundzniece Marija Steimane (dz.1932): „Šos lakat’s neražoj ūz viet, tos ieved no ārzemem, ar kuģ ieved. Tāpēc ar tāds nosaukums”.
Zīdenis
Suitu pūrā sastopami daudz un dažādi zīdu lakati. Lakatu košums un greznums liecina par suitu sieviešu neizmērojamo vēlmi pucēties un dižoties.
Visādais zīdenis
Visādos zīdeņus tāpat kā citus virslakatus no zīda sien galvā tikai godos. Visādie zīdeņi ir žakarda lakati, kas 19.gs. beigās ražoti Krievijā.
Baznīcas zīdenis
Uz baznīcu ejot, galvā sietais baltais zīda lakatiņš – baznīcas zīdenis, piedeva sievietēm svinīgumu un izcēla notikuma nozīmīgumu.
“Balandnieku meitas mīlēja vienprātību un saskaņu. Katru sestdienas vakaru meitas pūlējās sazināties, kā rīt, svētdienā, ģērbties. Vai vilkt suitu lindrakus, vai kleitas, vai siet caur padusēm „dižo mello” vai „govkuņģi”, vai „dižo zīdstrīpu”, vai sies galvā zīdeni vai cēberi, vai dižo drānu jems līdz vai nē. To visu vajadzēja smalki apspriest un svētdienas rītā balandnieces parādījās, visas ģērbušās kā īstas māsas.”
P.Upenieks. Balandnieki. Rоga: Madris, 2005, – 58.lpp.
Ragu lakati
Zīda vai smalkvilnas lakatiņi, kurus sien virs aubes. Lakatu saloka trīsstūrī un uzliek uz galvas. Lakata galus pakausī sakrusto un uz pieres sasien bantītē, kuru dēvē par ragiem. No kā arī cēlies lakatiem nosaukums ragu lakati.
Virs ragu lakata pāri sien virslakatu, kuru sasien zem zoda.
Godos ejot, smalkos zīda lakatus izmantoja arī vīri, apsienot ap rakstīto krekla apkaklīti.
Cēbers
Galvas lakats no smalkas vilnas. Lakatus sēja galvā gada aukstajā laikā.
Cēberi bija gan greznāki, rakstīti ar zīda diegiem, gan vienkārtņa rūtaini
