Vīriešu tautas tērps suitos ir saglabājies ne mazāk arhaisks kā sieviešu. Pilnā mērā tautisks tas bija vēl līdz 1880. gadiem. Tas līdzinās Kuldīgas apvidus tērpam, tomēr ir suitiski īpatnējs, arhaiskāks un konservatīvāks, nekā citviet Latvijā. Suitu vīrieša uzvalks sastāv no svārkiem, bruslaka, mēteļa, biksēm, rakstīta krekla, jostas (austas vai sleņģenes), kaklauta, ratenes cepures, zeķēm, cimdiem un zābakiem, pastalām vai vīzēm.
Svārki (garie svārki)
Vīriešu svārki bija šūti no biezas vadmalas, parasti pelēkas krāsas, vilnas, kā aitas mugurā augušas, taču bija arī gluži spodri balti, tā dēvētie “dižsvārki” sevišķiem godiem, piemēram, kāzām, kurās vīrieši bija ģērbti spilgti balti no galvas līdz kājām. Tikai cepure un zābaki bija melni. Jauniešiem svārki bija garumā līdz celim, kur sākās zābaki.
Vecākiem ļaudīm svārki bija stipri zemāki par celi. Apkakle šaura, tikai pirksta platumā, stāva, rakstīta melniem diegiem. Tāpat rakstīta svārku priekša uz krūtīm, gar malām, raksti arī gar kabatām, kuras iešļauptas viemēr sāniski, un gar piedurkņu galiem. Uz muguras, gurnu starpā, svārki “buntoti”, t.i. sakrokoti sīkās krokās – buntīs – drēbi pie tam atstājot negraizītu, pilnīgi bez šķēteles. Buntis šūdinātas sevišķā gaumē un tās ceļ svārku diženumu.
Jo buntu vairāk, jo daiļāk un izcilāk tās izdiegtas, jo svārki diženāki, kuplāki un raksturīgāki. Gar buntu galiem, virs tiem, smalki, melni šūdināti raksti. Svārkiem nav pogu. To vietā “kāši”, t.i. raksturīgi plāksnoti, spodri misiņa āķi, sadiegti sīki biezi uz krūtīm, svārku saturam. Tādā veidā svārkiem, tos uzvelkot, uz krūtīm ir nevien raksts, bet arī spodra metāla, teiksim, pat sudraba, plākšņu svītra. Senāk svārki valkāti tieši virs krekla, sajožot ar platu audeni.
Bruslaks
Bruslaki valkājami zem svārkiem vai arī tie izpilda svārku vietu. Tie vienmēr šūti no pelēkas krāsas vilnas drēbes, īsāki par svārkiem, arī buntoti, jo kupli, tikai buntis pielaikotas gulu, lai nebūtu par traucēkli svārkiem, tos pāri bruslakiem uzvelkot. Bruslaka faltes no iekšpuse saturēja lina diegs, kas tika šūts vairākās kārtās pa locījuma līniju. Bruslakam odere tiek šūta piedurknēs un priekšpuses un mugurdaļā, izņemot falšu daļu. (skat. att. 295.).
Bruslaki šūdināti un rakstīti līdzīgi svārkiem, tikai uz krūtīm ne kāšoti, bet ar pogām, labi biezi kopā, pa divām rindām, senāk, ja vien iespējams, prāva sudraba, tagad gaiša perlamutra.
Tā kā bruslaki krūtis krietni ornamentē, tad svārki, ja uzvilkti tiem pāri, paliek atstāti priekšā paviru. Tādā gadījumā nepieciešama josta, vismīļāk spodra metāla sleņģene, svārkus pienācīgi apjožot ar plaukstas platiem un gariem metāla pleņķiem, t.i. plāksnēm, priekšā, pāri bruslakiem. Bruslaki darināti arī bērniem, bet ne svārki.
Par suitu vīru apģērbu 20.gs. sākumā stāsta P.Upenieks, aprakstot, kā saģērbies Paulīņu mājas saimnieks Andrējs, sagaidot savās mājās cienījamu viesi – priesteri Ozoliņu:
„Šodien Andrējs bija apģērbies kā svētdienā. Mugurā viņam bija jaunākie bruslaki ar baltajām perlamutra pogām. Ap vidu viņš bija apsējis greznu, rakstainu jostu. Kājās tikko darītas pastalas, gaiši dzeltenas, un puķainas zeķes. Viņš bija gludi skuvies. Garie suitiski apgrieztie mati bija gludi sasukāti. Galvas vidū taisns celiņš. ” (Balandnieki, 185.lpp.)
Bruslaks, kas redzams fotogrāfijā ir vienīgais, kas atrasts saglabājies suitos.
Mētelis
Mētelis bija plaši šūts virsuzvalks, vienmēr melnas vilnas, garš, zemu pāri ceļiem, platu “spārnu” apkakli, līdz pāri pleciem. Mētelis nebija apģērba gabals godam, bet gan sliktam laikam. Ja nepieciešams, plato apkakli varēja pacelt pāri galvai. Pogu vietā bija vienkārši kāši. Nebija arī izšuvumu.
Bikses
Bikses siltā laikā bija no nātna, baltas, aukstā laikā vilnas, pelēkas, vienmēr cieši pieguļošas pie lieliem, kas tiek uzskatīts par pievilcību. Gar gurniem, turpretim, jo vairāk kroku, jo labāk. Bikses godos baltas, vilnas, arī nātna, ja mugurā baltie dižsvārki.
Biksēm nav pogu, nav arī kāšu, bet ir saitītes, aukliņas vai arī “savelkamais” – lente, uz kuras savelkamā vai atvaļināmā veidā uzkrokotas buntis.
Franču lielās revolūcijas laikā, kad modē bija īsas bikses līdz ceļiem, tādas ir valkātas arī Alšvangā un dēvētas par “ūzām” no vācu “hosen”.
Veste
Suitu vīriem vestes bija krāšņas. To esamība pūrā bija turības pazīme, jo ne visi vīri varēja atļauties zem bruslaka valkāt vesti. Tās šuva no divu veidu auduma. Priekšpuse no greznāka auduma ar pogām divās rindās. Mugurpusei izmantoja vienkrāsainu vilnas vai lina audumu.
Lai padižotos, pie vestes piestiprināja pulksteni ar ķēdi. Pulksteņa ķēdi atstāja karājoties ārpus vestes kabatiņas.
Vīru goda krekls
Kaut arī goda krekli tika taupīti, tomēr līdz mūsdienām suitos no autentiskajiem krekliem ir saglabājušās tikai dažas apkaklītes.
Par to, kāds ir bijis suitu vīra goda krekls, liecina vien M.Siliņa apraksts:
„Vīriešu krekls bijis izrakstīts gluži kā sieviešu krekls. Apkakle stipri platāka par svārku vai bruslaku apkakli. Būdama stāvā apkakle, tā ļauj palepoties ar labi redzamo rakstu, jo sniedzas pāri svārku vai bruslaku rakstītajai apkaklītei. Krūtis bagātīgi izrakstītas līdz pat jostas vietai. Siltākā laikā virsdrēbes paliek neaizkāšotas vai neaizpogātas, kur kļūst redzami daiļie raksti. Bez tam virsdrēbēm pie reizes vēl arī lieks izšļaupums pakaklē tam pašam nolūkam. Tur tad piesprauž vēl klāt pa kādai zīļotai saktiņai, sarkanām zīlēm. Krekla raksti visi sieviešu roku darbs. Rakstīti krekli savam gaidāmajam izredzētajam nedrīkst iztrūkt jaunu sieviešu pielocītā pūrā. Kreklu pie kakla satur kopā sarkanas vai zaļas zīda lentītes, ar saktu (senāk), vai apņem ap kaklu vēl tādas pašas krāsas lentveidā salocītu zīda lakatiņu, ar mezglu pakaklē”.
M.Siliņš. Latvju raksti/Ornament Letton. 1.sēj., Rīga: Valstspapīru spiestuve [B. g.], 54.lpp.
Ratene (kapūzene)
Ratene ir tūbas platmales stāva cepure, cieša apvēluma, tumši brūnā vai melnā krāsā. Tā nāk no 18. gadsimta modes. Raksturīgi, ka cepures dibens parasti ir platāks, nekā aploks ap galvu.
Ap cepuri gar apakšu apsieta “grīste”, griezeniski pīta zīļu pīne – krance. Zīles apaļas, stipri prāvas, dažādās krāsās, sarindotas gareniskās svītrās. Grīste apmēram mazā pirksta resnumā. Vijuma galos veidoja spurainus pušķus, kas sniedzās pāri cepures malai
Grīstes vietā pietiek arī ja gar cepuri apsiet ap 2 cm platu zīda lenti, zaļu vai sarkanu.
Zeķes
Zeķes un cimdi tieši tāda paša adījuma un tādiem pat rakstiem, kā sievietēm. Vīriešiem tikai nebija sievietēm raksturīgo īso kabzeķu. Kad modē bija ūzas (īsās bikses līdz ceļiem), ar tām saderēja tikai garās zeķes ar gariem, rakstītiem lieliem. Sievietes, turpretim, notina lielus ar “sietavām”, vai tām pāri uzmauca vēl liekus rakstītus “lielenus”, dēvētus arī par “maučiem”.
Vīru rotas
Sleņģenes un ādas jostas
Iecienītas ir ne tikai sleņģenes, bet arī ādas jostas, kuru aizdare veidota ar dekoratīvu metāla kalumu.
