Suitu sieviešu krekls pēc savas konstrukcijas ir pieskaitāms pie tunikveida krekliem ar virsū šūto uzpleci – siksnu. Krekls sastāv no divām daļām – no „virspuses” un „apakšpuses”, ko paši suiti sauc par „pierētni” vai “pietriekumu”. Kreklam virspuse tika darināta no smalkāka auduma, bet apakša – no rupjāka. Tas izskaidrojams, ka smalkāki audumi bija dārgāki un tāpēc no tiem šūdināja krekla redzamo daļu, t. i. virs jostasvietas, bet neredzamo daļu piediedza no rupjāka auduma lina. Apakšējo auduma daļu piešuva tā, lai to viegli varētu nomainīt, ja tā kļūst netīra. Sieviešu kreklam ir raksturīgs bagātīgs rotājums uz apkakles un aprocēm, bet plecu daļa atstāta nerotāta. Kreklam smeldžotā apkakle un rakstītie aproči ir piepogājami vai piediedzami, lai kreklu mazgājot tos varētu viegli atdalīt un tīrīt ar īpašu uzmanību.
Pēc Matīsa Siliņa, ir divu veidu Alsungas krekli: „raucenis” un „rakstīts krekls”. „Rauceņa raksturīgā īpatnība ir tāda, ka tas šūdināts sīki krokots, „raukts” gar kaklu, pie uzplečiem, padusēm un gar piedurknēm. Rakstīti tikai aproči.” „Rakstīts krekls, cik vien iespējams, maz raukts, bet raukumu vietās tas bagātīgi rakstīts.” Apkakle parasti smeldžota uz zilu dzīparu raksta pamata. Somu etnogrāfs A.O. Heikels savā darbā „Volkstrachten in den Ostseeprovinzen und in Setukesien”, kas izdots Helsinkos 1909. gadā, kā Alsungas novadam raksturīgu kreklu parāda tikai „rakstīto kreklu”. Turpretim 1997. gadā iznākušajā Latvijas vēstures muzeja izdevumā „Latviešu tautastērpi. II. Kurzeme” ir pieminēts un tiek attēlots tikai tā saucamais „raucenis”. Iespējams, ka abi krekli pieder pie atšķirīgiem kultūras slāņiem, un to saglabātības pakāpe atsevišķos laika posmos un muzeju krātuvēs ir atšķirīga. Tāpēc arī minēto publikāciju autori ir godīgi izmantojuši to informāciju, kāda viņiem ir bijusi zināma.
„Abējādi krekls, tiklab „raucenis”, kā „rakstītais”, var būt vai nu viengabala audu šūdināts, jeb vai pastāvēt no „virspuses” un no „apakšpuses.” Kreklam virspuse parasti ir darināta no smalkāka auduma, bet apakša – no rupjāka. Tas izskaidrojams tādējādi, ka smalkie audumi bija dārgi un tāpēc no tiem šūdināja krekla redzamo daļu, t.i., virs jostasvietas, bet neredzamo daļu piediedza no parupjāka lina vai pakulu auduma. Apakšējo krekla daļu piešuva tā, lai to viegli varētu nomainīt (piešūt citu), ja tā kļūst netīra. Vēlākos laikos, kad pieauga vienkāršās tautas turība, īpaši līgavām šuva viengabala kreklus no smalka linu auduma bez „pierētņa”.
Krekla aproces
Suitu izplatītākajam kreklam „raucenim” rotājums ir izvietots uz apkakles un aprocēm un plecu daļa atstāta nerotāta. Novadam ir raksturīgas īpatnējas šauras garas krekla piedurkņu aproces, kuru senākie paraugi „izšūti uz ļoti smalka linu audekla ar nebalinātiem rupjiem linu diegiem spodršuvumā, vītā dūrienā un vienvirziena izvilkumā. Galu noslēdza mežģotas cilpiņas.
Aproces pl. 15,5 cm, garums lejasgalā 15,5 cm, augšgalā 23 cm.” Jaunākā laika aproces šiem pašiem krekliem ir izšūtas ar spilgtas krāsas (rozā, violetām, zaļām, dzeltenām) vilnas dzijām. Balti izšūtajām aprocēm visu rotāto laukumu parasti aizņem liels zarots stūrainās saulītes motīvs ar vienu vai vairākām zvaigznēm četrstūra vidū. Krāsainās aproces raksts it kā sastāv no līdzīgiem elementiem, bet tas ir tik saraibināts, ka reizēm grūti uztvert kompozīciju. Šos izšuvumus mēs varētu datēt ar 19. gs. 60. – 70. gadiem, kad Latvijas teritorijā kļuva pieejamas ķīmiskās tekstiliju krāsvielas vai arī jau gatavi krāsaini izšujamie diegi, kurus varēja iegādāties jaunatvērtajos rokdarbu veikaliņos. Savukārt raksti bija noskatāmi Eiropā izdotajās ornamentu lapās vai kādos citos izdevumos. Attiecībā uz Alsungas krāsaini izšūtajām aprocēm jāpiemin to līdzība ar Polijas materiālu, jo identisks krekla priekšas izšuvums ir saglabājies Lodzas (Polija) tekstiliju vēstures muzeja fondos. Grūti pateikt, vai tam ir kāds sakars ar Alsungas pilskungu polisko izcelsmi vai varbūt tā ir tikai sakritība, kas radusies konkrētā laikā, pastāvot vienādai iespējai iegūt jaunas ziņas par rokdarbiem.
Lai arī krāsainās aproces ir jaunākas, tās tika darinātas paralēli balti izšūtajām aprocēm. M. Siliņš raksta: „Dzīparotie aproči nav iecienīti. Tie arī nav tik rūpīgi un skaisti darināti, kā nātna rakstiem. Tie jaunākas tautiskās modes izteiksme un tādēļ rāda sasteigtuma, paviršuma pēdas. Jo vispārīgi, salīdzinot jaunākus tautiskos darinājumus ar vecākiem un senējiem, dabū iespaidu, ka pirmējiem, jaunākiem, vērtība izteiksmē stipri zemāka, garša mazāk noskaņojama, mazāk mākslas izjūtas, kas pie vecākiem darbiem pārpilnām izpaužas.”
Greznais krādziņš jeb pērļotās apkakles
Suitu krekliem ir raksturīgas stāvapkakles, un goda krekliem tās vienmēr bijušas rotātas. Tāpat kā aproču, arī apkakļu rotājums atbilstoši savam laikam mainījās gan krāsas, gan materiāla, gan izpildījuma tehnikas ziņā. No saglabātā materiāla par senākām tiek uzskatītas apkakles, kas izšūtas krustdūrienā ar tumši zilām vilnas dzijām.
Taču jāteic, ka šādi rotātas apkakles nav nemaz tik senas, jo krustdūriens Latvijas teritorijā parādās samērā vēlu, t.i., 17. gs. otrajā pusē. Vēlākā laikā (sākot no 19. gs. 70. gadiem), droši vien tāpēc, ka Latvijā ieplūda dažādi rokdarbu materiāli – stikla pērlītes, salmiņi, tā saucamās „smeldzes”, tos uzšuva virsū jau iepriekš rotātajām apkaklēm, kuras bija labi saglabājušās. „Smeldzes” šuva arī uz jaku priekšām un pat gar brunču apakšmalām. Šādi izšuvumi stilistiski labi saderējās.
Grezno krādziņu liek uz krekla apkakles. Priekšpusē apkakli ar krādziņu sastiprina ar smalku krāsainu lentīti vai lina aukliņu. Kreklu uz krūtīm, tūliņ zem apkakles, sasprauda ar krekla saktiņu.
Krādziņa darināšanas secība
Apkakles darināšanā izmanto rupja lina audumu. Rakstu izšuj ar zilu diegu, virsū šuj pērles (smeldzes) un rakstu aizpilda ar krāsainiem vilnas dzijas pavedieniem.
Darināšanas secība: ņem garenu auduma gabalu un veido noteikta raksta izšuvumu ar tumši zilu vilnas diegu krustdūriena tehnikā, virs krustdūriena šuj stikla pērles “smeldzes” vai “salmiņus”. Rastu aizpilda ar krāsainiem vilnas dzīpariem, saglabājot izšuvuma rakstu. Apkakles malu nostiprina un apšuj ar apmales dūrienu. Visbiežāk tiek izmantotas baltās perlamutra, zaļās un sarkanās “smeldzes”.
