Categories
Veronika Porziņģe

PASAKAS

Pasakas Veronikas burtnīcās ir tikai divas, no kurām viena nav pabeigta. Šo burtnīcu Veronika iesāka ar jau iepriekš pie četrrindēm citēto moto: “Tādēļ ka pati esmu bārenīte, man bāriņu liktenis ir tuvs, un tādēļ nolēmu savākt visu, kas būs iespējams, un kur būtu runa par bāriņu dzīvi.”
Bet pasakas nav viņas žanrs.
“Pasaka par sērdienīti” pierakstīta 1957. gadā. Arī tā ir dzirdēta no mātes. Pašai viņai nebija, kam pasakas stāstīt.

Pasaka par sērdienīti

Vienam vīram nomirusi sieva un palikusi viena meitiņa. Vīrs apprecējis citu sievu, kam arī bijusi meita. Un tagad bārenītei sākušās grūtas dienas. Pamāte neieredzējusi pameitu, bet savu meitu lutinājusi. Pameita gājusi savās darba gaitās, satiek vienu vīru, kas nes mazu sunīti slīcināt. Pameita lūgusies, lai neslīcina, lai atdod viņai. Vīrs atdevis arī. Otrā dienā satikusi citu, kas nesis kaķīti slīcināt. Bārenīte atkal lūgusies, lai atdod viņai. Vīrs atdevis arī kaķīti.
Kādu citu dienu, kad bārenīte ganījusi govis, pienācis kāds vecītis un lūdzis maizīti. Bārenīte atdevusi savu maizīti, kas domāta brokastīm, un vecītis par to iedevis bārenītei gailīti. Tā nu bārenīte gājusi visos darbos ar saviem trīs lopiņiem.
Sestdienas vakarā gājusi pirtī, ņēmusi līdzi atkal visus savus lopiņus. Te pēkšņi velns grabina pie durvīm un sauc: “Peries, meita, peries, meita, nāc ar mani dancot!” Bet bārenīte atbildējusi: “Ko es iešu dancot – man nav krekla!”
Velns iesviedis pa durvīm dārgu kreklu. Pēc brīža velns sauc atkal: “Peries, meita, peries, meita, nāc ar mani dancot!”
Bet bārenīte atteikusi: “Ko es iešu dancot – man nav lindruki!”
Tad velns iesviedis graznus lindrukus. Pēc laika atkal velns saucis: “Peries, meita, peries, meita, nāc ar mani dancot!”
Bārenīte atteikusi: “Ko es iešu dancot – man nav korpes!”
Velns iesviedis skaistas korpes. Pēc brīža velns sauc atkal: “Peries, meita, peries, meita, nāc ar mani dancot!”
Bārenīte atteikusi: “Ko es iešu dancot – man nav zeķes!”
Tā nu bārenīte bija apģērbta. Tad pašreiz gailītis iedziedājies, un velnam bijis jābēg. Un bārenīte ar saviem lopiņiem priecīgi gājusi mājā.
No rīta pamāte ar savu meitu brīnās: kur gan bārenīte dabūjusi tik graznas drēbes! Bārenīte nu izstāstījusi, kas bijis un ko darījusi.
Otrā vakarā mātes meita gājusi pirtī, graznas drēbes kārodama. Atkal atnācis velns, un mātes meita darījusi visu tāpat, kā bārenīte mācījusi. Bet nu, kad bijusi apģērbta un nekā vairāk nava bijis, ko prasīt, bijis vien jāiet dancot, jo mātes meitai nava bijis gailītis, kas dziedot aizbaidītu velnu. Līdz ko mātes meita izgājusi dancot, velns viņu saķēris, pārplēsis un pakarinājis uz pirts durvju kliņķa.
Beigas

Pasaka par bārenīti

Vienam vīram nomirusi sieva, un palikusi maza meitiņa. Vīrs apņēmis citu sievu, bet tā bijusi ļoti dusmīga, un nu bārenītei sākušās grūtas dienas. Pamāte likusi visus grūtos un sliktākos darbus darīt un vēl pēc tam vienmēr rājusi. Vienu dienu pamāte likusi bārenītei vērpt pakulas, kas bijušas ļoti spalaiņas. Bārenītei rokas bijušas vienās asinīs. Pamāte, to redzot, aizgājusi un iegrūdusi pameitu akā. Bet pameita izkritusi akai cauri apakšzemē un atradusies uz zaļas pļaviņas. Nu gājusi, gājusi, līdz ceļmalā satikusi govi. Govs lūgusies: “Mīļo meitiņ, izslauc mani un izdzer pienu, jo man ļoti grūti!” Meitiņa izslaukusi govi, bet slauceni ar visu pienu uzkārusi govij uz ragiem un gājusi tālāk.
Aizgājusi pie ābeles, kas bijusi pilna ar āboliem. Ābele lūgusies: “Mīļo meitiņ, nopurini manus ābolus, jo man ļoti grūti! Ābolus tu vari paņemt.” Bārenīte ābolus nopurinājusi un salasījusi visus kaudzītē zem ābeles. Un gājusi tālāk.
Satikusi aitu ar lielu vilnu. Aita lūgusies: “Mīļo meitiņ, nocērp mani, jo man ļoti grūti! Vilnu tu vari pajemt par cirpšanu.” Bārenīte nocirpusi aitiņu, bet vilnu sasējusi un nolikusi aitiņai blakus, gājusi atkal tālāk.
Ceļa malā kurējusies maizes krāsns. Maizīte bijusi pierūgusi pilna abra. Maizīte lūgusies: “Mīļo meitiņ, ieliec mani krāsnī!” Bārenīte to padarījusi un gājusi tālāk. Tā gājusi, gājusi, līdz ieraudzījusi lielu ķēniņa pili. Iegājusi iekša’, bet šī bijusi velna miteklis. Ko nu darīt?
Velns saderējis bārenīti par kalponi, nodevis viņai visas atslēgas, bet noteicis vienu istabu, kas aizsieta ar liepu valgu, ka tur viņa nedrīkstot iet. Bārenīte čakli strādājusi un pildījusi savus pienākumus. Bet beidzot gribējies redzēt, kas gan ir istabā ar liepu valgu. Un ko atradusi? Zelta buciņu ar sidraba radziņiem. Tas lūdzies: “Mīļo meitiņ, atlaiž mani brīvībā!”
Meitiņa izvedusi buciņu ārā, uzsēdusies mugurā un teikusi: “Buciņ, nu uz mājām!”
Buciņš skrējis kā vējš, bet, kā par nelaimi, gadījies pārskriet arī velnam. Tas atradis, ka meitiņa ar buciņu pazudusi, un ņēmis dzītie. Aizskrējis pie krāsns, prasījis, vai neredzējis kādu meitu ar zelta buku.
“Nē, nē, mīļo vīriņ, tāda nav redzēta. Skrien vien mājā.”
Pārskrien mājās – atkal nav. Skrien atkal, līdz satiek ābelīti. Prasa tai tāpat, atbild kā iepriekšējie. Tā skrējis atkal, līdz sastapis govi. Tā arī atbildējusi kā iepriekšējie.
Tad nu meitiņa ar buciņu jau arī sasniegusi akas malu un mājas. Buciņš lūdzies: “Mīļo meitiņ, ieslēdz mani klētī!”
Meitiņa to izdarījusi. No rīta gājusi raudzīt, ko dara buciņš, bet tavu brīnumu, buciņa vairs nav, bet pilna klēte ar skaistām drānām un visādām skaistām mantām.
Nu pamāte bijusi par visām traka un prasījusi, kur viņa to visu dabūjusi. Bārenīte arī pastāstījusi. Nu pamāte aizvedusi arī savu meitu pie akas. Tā arī ielēkusi akā un gājusi velna pili meklēt.
Nonākusi pie govs. Tā atkal lūgusies: “Mīļo meitiņ, izslauc mani!”
“Lai velns tevi slauc, man nav vaļas!” un gājusi tālāk. Tā tas turpinājies ar visiem tāpat kā sērdienītei, tikai ar to starpību, ka sērdienīte visu labprāt padarījusi, bet mātes meita atbild: “Lai velns to dara, man nav vaļas!”
Beidzot nonākusi pie velna pils, salīgusi par kalponi, bet strādājusi nemaz nava, tikai gudrojusi, kur ir zelta buciņš. Velns iedevis atkal visas atslēgas un atkal noteicis, lai neiet tajā istabā, kas aizsieta ar lūka valgu.

Pasaka tā arī palikusi nepabeigta, lai gan burtnīcā vēl daudz baltu lapu. Var just, ka Veronikai šī garā stāstīšana apnikusi – jau tā viņa centusies saīsināt garos dialogus un darbības, kuras atkārtojas. Bet ar to šobrīd jāsamierinās.