Alsungas rakstaino jostu tipi
Jostveida audumi Alsungas novadā
Kurzemes etnogrāfiskajā materiālā, kas attiecas uz 19. – 20. gadsimtu, austās rakstainās, platās (2,5 – 7,5 cm) jostas zināmas tā sauktajā Alsungas novadā, kādreizējā Aizputes apriņķa četros pagastos: Alsungas, Basu, Gudenieku un Jūrkalnes. Izdevumā „Latvju Raksti” M. Siliņš par šī novada iedalījumu sniedz detalizētāku teritoriju uzskaitījumu (Siliņš [1924-1931], 3-4), kas pamatos atbilst mūsdienu Alsungas, Gudenieku un Jūrkalnes pagastiem. Turpmāk vārdi Alsungas novads šajā grāmatā tiks lietoti kultūrvēsturiskā nevis administratīvā nozīmē.
Kurzemes katoļticīgo iedzīvotāju suitu (LKV 1927-1940, 21, 41112) apdzīvotajā teritorijā līdz pat 20. gadsimta pirmajiem gadu desmitiem izgatavoja un lietoja dažādus jostveida audumus – jostas, prievītes u.tml. Šauras (1 – 2 cm), rakstainas jostiņas jeb prievītes pazīstamas un samērā plaši lietotas arī citos Kurzemes apvidos, īpaši bijušajā Liepājas, kā arī Kuldīgas un Talsu apriņķī. Lai arī mūsu rīcībā pagaidām nav pietiekami daudz pamatotu ziņu par platāku rakstaino jostu pastāvēšanu dažādās Kurzemes daļās ārpus Alsungas novada, domājams, ka tās varējušas būt arī citviet, kur tās tikai ātrāk izzudušas.
Alsungā visas austās jostas un prievītes (neatkarīgi no to platuma un lietojuma) parasti sauktas par prievītēm (prieve, prievīts). Gradāciju lietojumā un arī izmēros dažkārt norāda apzīmējums platais prievīts vai šaurais prievīts u.tml. Atsevišķos gadījumos minēti arī tādi apzīmējumi kā kažokjosta (svītraina), dižā josta vai vienkārši josta.
Atšķirīgs nosaukums – užmantas – sastopams stāstījumā par sieviešu apģērbu Alšvangā, ko pierakstījis G. Fišers:
Agrākus laikus dzīvoju Alšvangā. No šiem laikiem man uzglabājušās sekošas lietas. [..]
Užmantas. Užmantas lietoja: 1) zeķturiem Alšvangā. Kopš 30.gadiem neesu vairs redzējusi. Rakstu nosaukumu neatceros; 2) kā dāvanu brūtgāna vecākiem un brāļiem, ar to sasienot pa cimdu un zeķu pārim. Rakstu nosaukt nevaru.
Prievīte. Prievīte ir platāka nekā užmanta. Vīrieši ar tām apjoza bikses, bet sievietes apsēja ap vidukli un, ejot baznīcā, vēl aizbāza aiz tās t.s. galvas drānu. [..] (pierakstīts Ventspilī, domājams, 20. gadsimta 30. gados, no 97 g.v. teicējas, kura agrāk dzīvojusi Alšvangā) (LNVM ZA 1702. mape, 2397. dok.)
Minētajā Alsungas novada teritorijā zināmās rakstainās jostas ir bijušas dažādas. Vizuālā atšķirība, kas pamanāma vispirms, ir centrālās raksta joslas fona atšķirīgā krāsa. Daļai jostu tā ir balta, bet daļai – dzeltena. Rakstītajos avotos nav atrodamas ziņas, kas sniegtu informāciju par jostu daudzveidības pastāvēšanas cēloņiem u.tml. Detalizēti izpētot un salīdzinot Alsungas novadā darinātās un lietotās jostas, konstatējamas četras savstarpēji atšķirīgas rakstaino jostu grupas.
Jostas kopskatā ļoti liela nozīme ir krāsu salikumam, raksta kompozīcijai un raksta elementu veidu kopumam. Izmaiņas šajās pazīmēs bieži uztver kā būtiskākās atšķirības lokālo tipu starpā. Lai arī Alsungas novadā darinātajām rakstainajām jostām ir vairākas kopīgas pazīmes, ar vairākām savstarpēji atšķirīgām pazīmēm tās veido atsevišķas grupas. Tā kā to raksturojumā atšķiras vismaz trīs pazīmes (pazīmju kopas), tad šīs jostu grupas ir pamats uzskatīt par četriem atsevišķiem Alsungas jostu tipiem.
Četri Alsungas rakstaino jostu tipi
Tā kā šiem atšķirīgajiem Alsungas rakstaino jostu tipiem līdz šim nav doti konkrēti lakoniski nosaukumi, pagaidām tie apzīmēti ar numuriem un raksturojošu paskaidrojumu (pēc centrālās joslas pazīmēm):
I tips – jostas ar dzelteniem vilnas pamata velkiem un vienveidīgu rakstu
II tips – jostas ar dzelteniem vilnas pamata velkiem un daudzveidīgu rakstu
III tips – jostas ar baltiem nātniem pamata velkiem un daudzveidīgu rakstu
IV tips – jostas ar baltiem nātniem pamata velkiem un vienveidīgu rakstu
Šos tipus var apvienot arī divās lielākās grupās:
I un IV tips – vairākjoslu vienveidīga raksta jostas, bet II un III tips – vairākjoslu daudzveidīga raksta jostas. Vai arī tās var grupēt pēc centrālās raksta joslas fona krāsas – nosacīti „dzeltenajās” (I un II tips) un „baltajās” (III un IV tips)
Materiāls
Alsungas novada rakstainās jostas pārsvarā austas no vilnas dzijas un kokvilnas (retāk linu) diegiem. Dažās jostās kopā ar vilnas dziju lietoti gan linu, gan kokvilnas diegi. Šajos gadījumos tie katrreiz likti atšķirīgos virzienos, t.i., ja velkos ņemti linu diegi, tad audi ir no kokvilnas un otrādi.
I un II tipa jostās centrālā josla darināta tikai no vilnas dzijas. Šinīs jostās gan raksta un pamata velkiem, gan audiem lietota divkārtīgi šķeterēta, vienāda rupjuma vilnas dzija. Raksta un pamata velkiem atšķiras tikai to krāsa nevis materiāla rupjums. Dzeltenie pamata velki nekad nav no lina vai kokvilnas, kā to mēdz aust mūsdienās.
Malējās josliņās izmanto vai nu tikai vilnas dziju, vai arī to lieto kopā ar linu (vai kokvilnas) diegiem.
Darināšanas tehnikas
Visas Alsungas novada rakstainās jostas pēc darināšanas pamattehnikas ir rakstainās audenes. Alsungas jostās rakstaino audeņu tehnika apvienota ar ziedaino vai šķērssvītraino audeņu josliņām. Rakstaino audeņu grupai šīs jostas pieskaitāmas tādēļ, ka šajā tehikā darināta jostas platākā – centrālā josla. Tā dominē priekšmeta kopskatā.
Šaurās malējās josliņas parasti veidotas kā ziedainās audenes. Salīdzinoši retāk tās ir šķērssvītrainās audenes. Centrālo un malējās joslas atdala velku virziena (garenvirziena) svītru grupas.
Ziedainās audenes 
Šķērssvītrainās audenes
Krāsu salikumi, krāsvielas
Alsungas novada rakstainās jostas pārsvarā austas no četru krāsu dzijām – sarkanas, dzeltens, zilas un zaļas. Lai iegūtu baltu pamatu, lietoti kokvilnas vai lina diegi vai – atsevišķos gadījumos malas joslās – balta vilnas dzija.
Galu apstrādes veids
Visiem Alsungas jostu tipiem raksturīga kompozicionāla nepabeigtība. Tas nozīmē, ka jostas raksts var sākties ar fragmentāru raksta elementu, bez aizauda joslas. Tāda ir tikai daļai jostu. Un, ja ir, tad bieži tikai vienā galā un ļoti neliela – no dažām rindām līdz 1 cm plata. Alsungas jostām brīvas velku bārkstis galos netiek atstātas. Līdz ar to nav iespējams noteikt jostas sākumu un nobeigumu, kā arī to, vai, audumu uzvelkot, velki bijuši paredzēti vienai vai vairākām jostām.
Informācija sagatavota pēc Anetes Karlsones izdevuma: RAKSTAINĀS JOSTAS: KOPĪGAIS KULTŪRSLĀNIS. Latvijas Nacionālais kultūras centrs, 2014.
Jostu valkāšanas tradīcija
Suitos raksturīgi, ka uz brunčiem jostu nesien mezglā, bet aptin divas reizes apkārt viduklim un izver virsējo galu caur apakšu un atstāj to pārliktu sējumam. Šāds jostas sējums satur brunčus stingri kopā un neveido mezglu, kas traucētu, uzvelkot vamzi (mezgls neglīti paceļ vamža aizdares galus uz augšu).
Ja josta sasieta mezglā, to sauc par cūkmezglu. Turklāt tikumīgai meitai jostai jābūt uzsietai tā, lai abi gali būtu vienā garumā.
