Draisko dziesmu, kur meitai jāizvēlas viens no diviem preciniekiem, no Veronikas izdevies pierakstīt divreiz. Intervāls starp abām reizēm ir teju 40 gadi. Pirmoreiz viņa to dziedāja A. Krūmiņam 1948. gada 1. augustā (LFK 1824, 228, 229), teksts ar pilnu piedziedājuma formulu arī R. Drīzules 1957. gada pierakstā (LFK 1935, 5985).
- Šo vasaru div puisēni uz manimi lūkojāsi.
- Viens grib manu graznu pūru, otris daiļu augumiņu.
- Kas grib manu graznu pūru, tam es pigu parādīšu.
- Kas grib daiļu augumiņu, tam es došu sav rociņu.
- Tam es došu sav rociņu, savu zelta gradzaniņu.
Tikko minētais dziesmas variants publicēts J. Vītoliņa “Precību dziesmās” ar numuru 1437. Es dziesmu pierakstīju no Veronikas 1985. gada 14. jūlijā. Trešajā taktī variants ar astoņiem sol ir “Suitu sievu” dziedātais.
Dziesma piesaista ar divu līmeņu piedziedājumiem – latvisko un svešo. Svešajā piedziedājumā parādās frāze krievu valodā, kura diemžēl vairs nav pārtulkojama. Savulaik kā nepieklājīgu to vispār atmeta, uz pusi saīsinot dziesmu. Bravūrīgo oktāvas lēcienu 1948. gada pierakstā Veronika aizstājusi ar D – T kvartu, bet otrajā pierakstā no tās nav ne miņas, tikai tīras oktāvas. Teksts latviešiem tik raksturīgajā tematikā liekas esam jaunāku laiku kā melodija, kas nešķiet īsti latviska.
Citu pierakstu šai dziesmai nav, tātad tā varētu būt Veronikas “īpašums”, kuru viņa savulaik iemācījusi suitenēm.
