Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

72. Sūra, grūta dzīve abiem jaunajiem 1302–1336

  1. Tautiets, mani precēdams,
    Solīj manas kājas aut;
    Jau gadiņu nodzīvāju,
    Ne aukliņas nenovija.
  2. Kālabād, kālabād
    Mans siersniņa gauži sāp?
    Vai būs manis arājiņis
    Jau ar citu saderējis?
  3. Līgaviņa mani rāja:
    Kam ceļej nakti guļ.
    Kā, līgava, negulēšu –
    Brālits ceļa galiņej;
    Brālits ceļa galiņej,
    Māsiņ ceļa maliņej.
  4. Līgaviņa, līgaviņa,
    Tav nebija mani rāt,
    Man jau bija tevi rāt,
    Tav no manis baidīties;
    Tav bij manus bāleniņus
    Saujiņej pamielot;
    Saujiņej pamielot,
    Biķerjos padzierdīt.
  5. Es ūzaugu it lustīga,
    Neviens mani nenorāja;
    Tautu dēla dzelzu sierde
    Rāj piermāj vakaraj.
  6. Rāj man kungi, rāj bāliņi,
    Es staigāju dziedādama;
    Kad norāja tautu dēls,
    Ir runāt nerunāju.
  7. Ai dieniņi, augstu saule,
    Kad vakaru sagaidīšu;
    Ai dieniņi, sīvs tautietis,
    Kā mūžiņu nodzīvāšu.
  8. Vai manu rītej,
    Vai vakarej:
    Māt mani iedeva
    Vaimaņu dēlam.
  9. Sīvi dūmi namej,
    Sīv istabej;
    Sīvs tautu dēliņis,
    Sīva māmuļite.
  10. To celiņu dārbos gāju,
    To āzgāju tautiņās;
    Daža laba asariņa
    Tai celiņa maliņej.
  11. Dzied gailitis, rej sunitis,
    Gaida mani pārejam;
    Līgaviņa, miega cūka,
    Tā jau mani negaidīs.
  12. Tīšum jāju svētu rītu
    Sav māsiņu apraudzīt;
    Es atradu sav māsiņu
    Raudam rožu dārziņej;
    Nāc ārej, rožu kraupi,
    Vai tu ēdi neizceptu?
    Vai valkāji nemazgātu?
    Maiz izcepta kamburej,
    Balts krekliņis mugurej.
  13. Tautas vesta mūs māsiņa
    Ne dziedāja, ne runāja;
    Vēja lauzta ābelīte
    Ne ziedēja, ne lapoja.
  14. Tautietis raudāja,
    Rāceni grauzdams;
    Grauž rudu akmeni,
    Tad neraudāsi.
  15. Veca mana māmiņa,
    Vēl vecāka jauņuvīt:
    Līdz jauņuve apgriežas,
    Māte dārbu padarījse.
  16. Aili, aili, es nevaru
    Bez sulaiņa elpēties:
    Veca mana māmuļite,
    Slinka mana līgaviņa.
  17. Vecs mans vīrīš,
    Vecs kumelīš;
    Vār putru vīram,
    Vār kumeļam.
  18. Es pieliku sav gāliņu
    Pie līgavas pakaļiņas:
    Viņa šņāca, viņa bezd,
    Es prasīju – ko tu teici?
  19. Es izdzēru tautiešam
    Dancātāju kumeliņu;
    Ja tu, šelmi, daudz runāsi,
    Vēl izdzēršu bauainīti.
  20. Būt dziedājse no rītiņa,
    Sāp gāliņa, nevarēju;
    Būt mīlējse, ja varējse
    Tautās bāleniņus.
  21. Reti, reti tā sētiņa,
    Kur pie vārta vītoliņis;
    Reta, reta tā jauņuve,
    Kas mātej vietu taisa.
  22. Kam, tautieti, mani jēmi,
    Ka tik gauži raudināji?
    Kam tu mani bildināji,
    Kam nojēmi vaiņadziņu?
  23. Kam, tautieti, aku raki,
    Tav ūdeni nevajag:
    Ik rītiņus mazgājies
    Mūs māsiņas asarās.
  24. Būt zinājis to dieniņu,
    Kurjā man tautas jāja,
    Būt labāki to brītiņu
    Apakš egles patupējse;
    Lai būt’ manas villainites
    Skujiņām apbirušas;
    Skujiņām apbirušas,
    Ne gaužām asarām.
  25. Es ūzaugu pie māmiņas,
    Es sierdēstu nezināju;
    Kad āzgāju tautiņās,
    Bēdas bēdu galiņej.
  26. Neviens mani neredzēja,
    Kad es gauži noraudāju;
    Piedorknite vien redzēja,
    Kad slaucīju asariņas.
  27. Raudi, raudi, rauduvite,
    Div bērniņu vadādama;
    Tā raud laba mātes meita,
    Div’ mūžiņu dzīvādama.
  28. Tautu dēls mani teica,
    Ka es dzedra līgaviņa;
    Mācīdama pliķi ciertu,
    Muti devu mīlēdama.
  29. Es tautieti plucināju
    Kā spalaiņu lina sauju,
    Kamēr viņu izmācīju
    Pēc savam prātiņam.
  30. Tāļu jēmu līgaviņu
    Par ļautiņu teikumiņu;
    Nu mitotu, kaut varētu,
    Ar ciemiņu sūkganim.
  31. Grūts bij zīļu vaiņadzīš,
    To valkāju dziedādama;
    Viegla bija slēšu mice,
    To valkāju raudādama.
  32. Sēd pie zemes, tautu meita,
    Ēd maiziti, dod man ar;
    Kad man būs, es tav došu
    Vēl jo lielu gabaliņu.
  33. Es cerēju kalne kāpt,
    Ābele noķērties;
    Noķēros vībokne,
    Šādej tautu netiklej.
  34. Silta saule, kārsta saule,
    Man rozites jāravē;
    Izkūst mani ledus cimdi,
    Div sudraba gradzentiņi.
  35. Lai bij grūti, kam bij grūti,
    Grūt mazam vīriņam:
    Sievej matus nekacēja,
    Gulus gāzt nevarēja.