Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

70. Mīļa, laba dzīvošana 1267–1290

  1. Labis manis kumeliņis –
    Bez iemauktu ceļu tek;
    Gudra mana līgaviņa –
    Bez māmiņas ūzauguse.
  2. Bij man viena rudzu druva
    Visu gadu sargājama;
    Bij man viena līgaviņa
    Visu mūžu mīlējama.
  3. Balta zied ābelite
    Līdz zariņu galiņim;
    Daiļa mana līgaviņa
    Līdz mūžiņa galiņam.
  4. Apsēdos pie ozola,
    Tūliņ man ēna bija;
    Atnāk manis arājiņi,
    Tūliņ mīļa valodiņa.
  5. Dziedātāju sievu jēmu,
    Dancātāju ziergu pierku –
    Dziedāj mana līgaviņa,
    Dancāj manis kumeliņš;
    Man pašam smiekli nāca,
    Kad man divi spēlmaniši.
  6. Nedomāju, necerēju
    Šij sētej gavilēt;
    Vai te mani vējš atpūta,
    Vai ūdenis atlīgoja?
    Tautu dēla mīļi vārdi,
    Dulumbēri kumeliņi.
  7. Es nopierku tautu dēlu
    Par misiņa vaiņadziņu;
    Es vairs viņu nepārdotu
    Ne par zelta gabaliņu.
  8. Es izvilku zelta stīgu
    Caur sudraba ozoliņu;
    Tā izvilkšu dzivādama
    Tautu dēla padomiņu.
  9. Mīli mani, tautu dēls,
    Es jau tevi gan mīlēšu;
    Es jau, tevi mīlēdama,
    Atstāj tēvu, māmuļiti;
    Atstāj tēvu, māmuļiti,
    Savus īstus bāleniņus.
  10. Es savam mīļākam
    Ābolaiņus cimdus adu;
    Lai viņš mani tā mīlēja,
    Kā bitīte āboliņu.
  11. Pieder man kalna vārti,
    Pieder lejas vārstuliši;
    Pieder man tautu dēls,
    Tautu dēla linu lauks.
  12. Puķe, puķe, roze, roze
    Magonej kājas āva;
    Tā nebija puķe, roze,
    Tā brāliša līgaviņa.
  13. Ceļej gāju, grūt redzēju,
    Nesacīju līgavai –
    Lai tā žēli neraudāja,
    Neglaudīja kumeliņu.
  14. Man maizite kā sieriņis,
    Kā bitite cepējiņa;
    Man zierdziņis kā lācitis,
    Kā donitis arājiņis.
  15. Maza, maza man sieviņa,
    Bet ražena strādeniece:
    Piecas spoles rītej vērpa,
    Otras piecas vakarej;
    Par to naktes mellumiņu
    Man blakami piegulēja.
  16. Es auziņas daudz nesēju,
    Vienu pašu sētuviti –
    Līgaviņa, mellacite,
    Nedzer auzu alutiņu.
  17. Kalnej kāpu gavilēt,
    Lai dzierd manis arājiņis;
    Ja tas mani neredzēja,
    Lai balsej remdējās.
  18. Tautu dēlis klēti dara
    Baltābola kalniņej;
    Citas meitas dubļus brien,
    Es brien baltu āboliņu.
  19. Tautiets, mani mīlēdams,
    Sēdināja kamanās;
    Kur ierauga ievu krūmu,
    Tur piegrieza kumeliņu.
  20. Luste tautu dēliņami,
    Ka es tāda sīka, maģa –
    Tāli radi, maģs kumeļš,
    Tā būs viegli vizenāt.
  21. Nebēdāju lina kreklu,
    Ka tik lina apkaklīte;
    Nebēdāju smuku vīru,
    Kad tik maizi paēduse.
  22. Lai Laimiņa, kam Laimiņa,
    Man laimite gadijās:
    Man Dēklīte novēlējse
    Gan bārdaiņu arājiņu –
    Es gulēju zem bārdiņas
    Kā zem lūša kažociņa.
  23. Es ar savu mīļāko
    Uz pusīti vien dzīvāju:
    Pus gultiņa, pus cisiņa,
    Pus rakstīta paladziņa.
    Pusē lina paladziņis.
  24. No Dēkliņas es izlūdzu
    Sav trejādu labumiņu:
    Bērjus ziergus, kaltus ratus,
    Gudru maizes arājiņu.