Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

40. Jaunam pārim klētī pārģērbjoties 792–810

  1. Darāt, brāļi, augstu sētu,
    Darāt, tautas, augstu klēti,
    Vēl jo augstu pažobeli:
    Dižu radu tautu meita,
    Dižu radu mūs māsiņa,
    Žuburotu kroni nes.
  2. Tautām zemas klētes dores,
    Man zarotis vaiņadziņis:
    Zarus lauza ieiedama,
    Pazarīšus iziedama.
  3. Sniķeriti, dreimaniti,
    Nāc man līdzi tautiņās:
    Man zarotis vaiņadziņis,
    Zemu tautu klētes dores;
    Zarus lauzu iekš iedams,
    Pazarīšus iziedams;
    Ko nolauzu iekš iedams,
    To maksās bāleniņi,
    Ko nolauza ār iedams,
    To maksāj tautu dēls.

Līgavai noņem ceļa villaini

  1. Pūt jel, vējiņi,
    Puteni spalvas –
    Klētē plēģē
    Pelēku zosi.
  2. Ne sniga sniedzīš,
    Ne putenāja –
    Lielā kupene
    Klētites dange.

Līgavainis ar baltiem pirkstainiem cimdiem rokās noņem līgavai spangu vainagu, pakar to vadzī, kas īpaši šim gadījumam piekārts pie klēts sienas.

  1. Te bija saulite, te pazuda,
    Te iegāja mākoņaj;
    Te bij meita, te pazuda,
    Te nojēma vaiņadziņu.
  2. Zuda man div godiņi
    Tai vienej vakarej:
    Pazūd man meitas gods,
    Pazūd spangu vaiņadzīš.
  3. Tādas mazas vainas dēļ
    Nojem manu vaiņadziņu –
    Maģu brīdi pastāvēju
    Ar tautieti baznīcej.
  4. Aili manu vaiņadziņu
    Tik jaunai nojemot –
    Nu tik būtu zīles piercis,
    Nu tik daiļi šūdenājis.
  5. Noceļ manu vaiņadziņu,
    Noceļ manu vieglu dienu;
    Vai tā mana viegla diena
    Zem vaiņaga gulējus?
  6. Ko kādam es sariebu,
    Ko savej māmiņej?
    Nojem manu vaiņadziņu
    Pašej ziedu laiciņej;
    Pašej ziedu laiciņej,
    Pašej Jāņu vakarej;
    Pašej Jāņu vakarej,
    Pašej rožu plaukšenej.

Vakarmāsa uzliek līgavai linkaini (‘īpašs, cepures formā salocīts, balts auduma gabals, kas kopā tiek saturēts ar daudzām spožām piespraudēm un saktiņām; audumu linkainim senos laikos dāvināja līgavainis’), par ko saņem cimdu pāri.

  1. Šorīt mazmaza
    Salniņa bija:
    Mūs māsas gāliņa
    Balt apsniguse.
    Balt apsaluse.

Dziedātājas turpina dziedāt pie klēts

  1. Es šķitu prievetus
    Sen sagraizītus;
    Nu tik graizīja
    Mūs brāļa klēte.
  2. Ko dara tautmeita
    Tik ilgi klēte?
    Nu meta, nu auda
    Ejamas sagšas;
    Sviež, muļķe, danga,
    Nav vairs laika.
  3. Māt ar meitu klētiņe
    Kamoļim mētējās:
    Māte dzives savērpuse,
    Meita pūru neadījse.
  4. Izdūru īlenu
    Caur klētes sienu,
    Lai varu māršei
    Actiņas redzēt:
    Ja būs zilas –
    Saimeniece,
    Ja pelēkas –
    Kalpa sieva.
  5. Stādīju ozolu
    Pie klētes dorem;
    Pārvedu liepiņu,
    Stādīšu blakum.

Dzenot jauno pāri ārā no klēts

  1. Uš jele laukej,
    Rāmaja cūka,
    Mūs brāļa pasekņus
    Neružināt.

No klēts ārā iedama, līgava met dziedātājām prievetus.

  1. Mārš man iedeva
    Kaziņu saiti;
    Pāriešu mājās,
    Piesiešu kazu;
    Kaziņu piesēju,
    Bucīš vaļum.