Turpinot kumeļu tēmu, dziesma “Man pazuda kumeliņis” ir viena no tām, kuru pazīst turpat vai visā Latvijā. Suitos šī melodija jau 1929. gadā pierakstīta no Babas Raisktiņas, 1948. gadā – no mūsu Veronikas Porziņģes, 1969. gadā – no jūrkalnieka Augusta Lāča (LFK 1045, 1037; LFK 1824, 238, 239; LFK 1988, 149). Viņi visi dziedāja vienādi.
- Trīs dieniņas, trīs naksniņas meklē savu kumeliņu.
- Ceturtāji rītiņāji atrod savu kumeliņu.
- Atrod savu kumeliņu tautu meitas sētiņā.
- Ai lūdzama, tautu meita, atdod manu kumeliņu.
- Neatdošu kumeliņu – lielu skādi padarīja.
- Man izmina rožu dārzu, brālīšami auzu lauku.
- Brālīts auzas gan piecietīs, es rozītes necietīšu.
- Vai nu soli mani precēt, saukt par savu līgaviņu.
- Precēties nav bērnu spēle, visu mūžu kop dzīvoti
viss mūžs kopā jānodzīvo. - Tas nav tā kā alus glāze: pielejama, izdzerama.
- Tas nav tā kā villainīte: uzsedzama, nosedzama.
Bez vairākām maznozīmīgām atšķirībām pārējā tekstā Veronikas dziedājumā pilnīgi atšķirīgs ir 9. pants:
- Ja tu soli mani precēt, tad atdošu kumeliņu.
Un tad vēl klāt 13. pants:
- Ja tu mani neprecēsi, tad kumeļu nedabosi.
Lūk, tā!
