Categories
suitu tautastērps

Suitu brunči

Brunči (lindruki, lindūki)

Lindruki bija sieviešu ikdienas apģērba gabals, kuru nēsāja tieši virs krekla.  Parasti tas bija darināts no vilnas vai pusvilnas auduma un tikai darba vajadzībām to reizēm darināja no nātna.  Suitu lindruki audumā ir vienmuļi, ne strīpaini, ne rūtaini, tikai mazliet kā “akotaini”, īsām pārtrauktām svītriņām, skujiņām. 

Brunčus gatavoja no koši sarkanas, sīkās lāsītēs austas drānas; vecākie brunči nebija sarkani, bet violeti-sarkanā krāsā.  Brunči ir krietni gari, tie sākas labu tiesu virs jostas vietas un izbeidzas nedaudz virs kāju potītēm.  Augšgalā tie salikti sīkās krokās, lai iegūtu pēc iespējas lielu kuplumu.  Lai viņi vieglāk būtu valkājami, tiem piešuj augšējo, jeb ņiebura daļu.  Brunču sajošanai lieto vai nu austas jostas vai sleņģenes. 

Tā kā Latvijas teritorija atrodas Eiropas nomalē, jaunais šeit ir nonācis ar zināmu laika nobīdi, t.i., kādus desmit gadus vēlāk. Tomēr Alsungas iedzīvotāji jau kopš 17. gadsimta ir bijuši cieši saistīti ar Eiropas kultūras norisēm. Arī 1812. gada kara tiešās sekas Kurzemē atstāja vistiešāko ietekmi uz suitu apģērbu. Tādējādi suitu bija ļoti laikmetīgi ģērbti, cik nu to atļāva viņu materiālās iespējas, tradīciju stiprums un temperaments. Jau pieminētais suitu sievu brunču paaugstinātais viduklis sakrīt ar ampīra stila modi, taču konstrukcijai ar brunčiem klāt piešūtām lencēm, domājams, ir senākas Ziemeļu tautu kultūras saknes. Arī turpat kaimiņos esošo lībiešu senāko formu brunči tika saturēti ar lencēm, nevis ar jostām.

Mūsdienās daudz diskutēts, cik sena ir Suitu novada oranžā (sarkanā) brunču krāsa. Diemžēl daudz materiālo liecību no senākiem laikiem nav saglabājies, bet ir zināmi daži interesanti fakti, pēc kuriem ir iespējams izteikt dažādus pieņēmumus. Piemēram, A. Spekkes monogrāfijā „Latvieši un Livonija 16. gs.” lasām šādu citātu (Laurentius Müller, Septentrionasche Historien … 1595, S. 33-34): „…(nevācu, t.i., latviešu tautas) sievietēm arī asā ziemā ir tikai viens gabals zilas vai sarkanas drēbes, ko tās apņem sev apkārt: tas ir viņu apģērbs.” Diemžēl te īsti nevar saprast, vai runa ir par villainēm vai apliekamiem brunčiem, taču ir skaidrs, ka nosacīti „sarkanā krāsa” (jo mēs nezinām tās nianses un krāsošanas veidu) apģērbā Latvijas teritorijā 16. gadsimtā ir bijusi pazīstama.

Tāpat, ņemot vērā hercoga Jēkaba koloniālo politiku 17. gs. otrajā pusē, ir iespējams, ka sarkanā krāsa bija diezgan izplatīta jau šajā laikā. „Pēc koloniju iegūšanas hercoga kuģi ieveda ļoti daudz krāskoku no Tobago salas un no Gambijas piekrastes, kā pernambukkokus, sarkankokus; tāpat indigo krāsu. Emburgā un Mežotnē bija pa vienai indigo krāsotavai. Tā kā zviedru un dāņu kolonijas atradās privātās rokās, viņas arī neveda savām zemēm tik daudz ražojumu, kā Kurzemes kolonijas. Tanī ziņā Tobago un Gambija apgādāja ar savām krāsvielām caur hercoga iestādēm gandrīz visas Baltijas valstis. Ar to saprotams, ka zviedru lieltirgoņi arī no savas puses pamudināja savu karali 1658. gadā iebrukt Kurzemē. Krāsotavās ne tikai krāsoja, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulvera veidā, gan eļļas krāsas veidā. Krāsotavas pastāvēja līdz 18.gs. sākumam, tikai ļoti sašaurinātā veidā, un izbeidzās vispārējā II Ziemeļu kara juceklī.

Jādomā, ka minētajās Kurzemes hercogistes manufaktūrās pagatavotās tekstiliju krāsvielas fasēja mazākos iepakojumos un tālāk pārdeva dažādās Eiropas zemēs. Grūti pateikt, vai vienkāršajai tautai bija tik lielas iespējas tikt pie atvestās sarkanās krāsas (kas, domājams, nebija tik lēta) tādos apjomos, lai varētu nokrāsot lielāku daudzumu dzijas brunču aušanai. Turklāt arī jāšaubās, vai hercogs Jēkabs par velti dāļāja zemniekiem krāsvielu, par kuru Eiropā varēja gūt labus ienākumus.

Lielāka ticamība piemīt Matīsa Siliņa vērojumiem par Alsungas novada tērpa krāsas maiņu pēc 1870. gada, jo viņam pašam vēl bija iespēja tikties un runāt ar attiecīgā laika aculieciniekiem: „Alšvangas apvidū, kas pieskaitāms pie visvairāk konservatīvajiem Latvijā, tautiskās rotas un mākslas garša bijusi pilnā mērā cienīta un kopta līdz apmēram 1870. g., tad pasācies paguruma laikmets līdz apmēram 1900. g., līdz beidzot pāris gadu desmitos tautiskās garšas laikmets palicis kaut cik izjusts vēl vienīgi vecās paaudzes starpā. Jaunākā paaudze jau pilnīgi pagriezusies pie eiropeiskām, fabriku rūpnieciskām modēm.

Tautiskā garšā lūzums ap 1870. g. noticis sevišķi vispirms uzvalku un drēbju krāsas ziņā. Bija līdz tam laikam iecienīta drēbju krāsa „zila” vai brūnīgi „violeta”, piem., pie sieviešu svārkiem „rindukiem” (t.i., citurienē „lindrokiem”, „brunčiem”), tad tās vietā, it kā nejaušs untums, iestājusies spilgti „sarkanā” krāsa. Sevišķi viss sievieša tautiskais uzvalks no Alšvangas apvidum senēji raksturīgās tumšas krāsas izteiksmes kļuvis piepeši spilgti sarkans: sarkani svārki, sarkans braucīts „vamzis”, sarkana (sarkan-dzeltēni rūtota) villaine „seģene” jeb „sarkanā drēbe”, galvā sarkans zīda lakats, zem kura vēl jaunavai galvā mirdz dzeltenā metāla „spangu” vaiņags.”

Kāpēc Matīsam Siliņam ir bijusi iespēja nosaukt tik precīzu gadu, kurā mainījās alsundznieču apģērba krāsa? Tas ir cieši saistīts ar ķīmisko krāsvielu ienākšanu Latvijā 19. gs. 60. – 70. gados, kad paralēli krāsošanai ar augu krāsvielām bija iespēja ar jaunām ķīmiskām krāsvielām dabūt daudz košākus un efektīgākus sarkanos, rozā, melnos, violetos, zaļos un citus toņus. Jāsaka gan, ka M. Siliņa minētais senākais Alsungas melnais un violetais tērps nemaz nav daudz senāks par sarkani oranžo tērpu, jo ķīmiskās krāsvielas ienāca Latvijā vienlaikus. Vienīgais loģiskais skaidrojums tam, ka melnais un violetais tērps ir senāks par sarkano tērpu, var būt tas, ka tūlīt pāriet uz sarkano traucēja gadsimtiem senā tradīcija – mēļās (t.i., zilās) krāsas lietošana svētku drānās, bet, tā kā melnais un patumšais violetais tonis ir diezgan tuvs tumši zilajam, tautai tas psiholoģiski bija pieņemams bez iebildumiem. Tas atbilda arī tā laika modes izpratnei, jo īpaši godiem kā sievietes, tā vīrieši darināja melnu vai ļoti tumšas krāsas apģērbu. Kā redzams, arī Alsunga nebija izņēmums. Interesanti, ka piešūtais ņieburs (lenču daļa) 19. gs. beigās tika austs vienkārtņa tehnikā un tais pašās krāsās, kā vienkrāsainie brunči – oranžām, tumši violetām un zilām šaurām svītriņām.

20.gadsimtā Alsungas tērpa rekonstrukcijās tradicionāli iezīmējas oranžie brunči ar melno jaku – vamzi, kaut gan pie oranžajiem brunčiem piederētos tādas pašas krāsas vamzis.

19.gs. 60. – 70. gados visā Latvijā sākās aktīvs ķīmisko tekstiliju krāsas lietojuma laiks. Vidzemē sāka aust košākus strīpainos un rūtainos brunčus, košus (sarkanrūtainus) plecu lakatus, modē nāca šatieru segas, jo dzijas varēja nokrāsot visdažādākajās krāsās. Kurzemnieces, laikam gribēdamas vairāk padižoties, spilgti košas krāsas ieauda savos rozīšu deķos, adīja koši rakstainus cimdus un zeķes, kuru ornamentus nereti noskatīja tā laika rokdarbu izdevumos (ornamentu grāmatās), kā arī mainīja savu brunču krāsu. Pēc M. Siliņa domām, sarkanā krāsa Alsungā ir it kā pārņemta no Nīcas: „Paraugs šim krāsu lūzumam neapšaubāmi gan padabūts no ne visai attālas kursiskās Nīcas, dienvidos no Liepājas, kur krāsa tā pati sarkanā, tikai te tā savienota ar košiem tautiskiem dažādas krāsas rakstiem, kādu Alšvangā trūkst, kauču gan senākā tumšās krāsas izteiksmē košu rakstu te netrūkst arī villainēm, vamžiem u.t.v. Bet arī Nīcā sarkanā drēbes krāsa nav tālu senēja. Vecāki ļaudis vēl zina pateikt, ka tā nākusi modē no ārienes, caur viena kāda sveša ienācēja sieviešu iespaidu, bet, redzams, tas noticis gan mazākais pāris cilvēku augumu agrāk, nekā Alšvangā, kamdēļ drēbes krāsas izteiksme pilnīgi paspējusi saaugt kopā ar tautisko senraksta garšu, kas Alšvangā nav vairs paspējis notikt, jo notikums novēlojies.”

Acīm redzami, ka 19. gadsimta otrās puses pārmaiņu laiks būtiski skāra arī Alsungas novadu, bet tradīcija nēsāt vienkrāsainu apģērbu Alsungā, lai arī tas būtu jebkādā krāsā, saglabājās līdz pat 20. gadsimtam. 

Brunču krāsu gammā ietilpst oranžie, sarkanie, rozā un violetie toņi.
Senāk valkāti arī tumši zilas krāsas jeb tā sauktie mēļie brunči, kas vēl 19.gs. tika nēsāti pie līgavas tērpa.

Šuvumā lidruki sastāv no divām daļām – virspuses un apakšpuses.  Pēdējā sniedzas neparasti augstu – līdz apmēram krūšu jeb tā dēvētajai sirds bedrītei, kur tad tā piešūta pie virspuses, kas vienmēr ir citādas krāsas, pat strīpota stāvām, slaidām strīpām, guļu uz pleciem un tā satur apakšpusi uz augšu.  Apakšpuse parasti plisēta, tas ir salikta sīkās krokās jeb “buntīs” (buntota).  Lai krokas nepajūk, tad gar viduci apjožas jostu buntīm pāri, senāk tā dēvēto “sleņģeni”, kura bija metāla, vēlāk austo rakstīto prievītes jostu.  Bet virspuse pie gadījuma varēja arī nebūt.  Tādā gadījumā lindruki turējās plecos uzkabināti aiz metāla ķēdēm, krusteniski pār krūtīm.