Categories
baznīca

Mihails Volohovs

Raksta autors: Juris Lipsnis

Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu baznīcā pāris gadu kalpojuši divi garīdznieki reizē– prāvestam Andrim Vasiļevskim palīdzēja tobrīd diakons Mihails Volohovs, kurš 2011.gadā ordinēts par priesteri; pēc ordinācijas iecelts par prāvestu un kalpo Kuldīgas Sv.Trīsvienības Romas katoļu baznīcā.

Jelgavas puika

„Esmu pavisam jauniņš, dzimis 1984. gada 4. decembrī Jelgavā,” stāsta Mihails, kuru suitos draudzīgi dēvē par Miķeli. „Divās paaudzēs manā ģimenē ir gan krievi, gan latvieši, un mājās runājām abās valodās – pēc noskaņojuma. Nevaru sevi pieskaitīt tiem krieviem, kuri bļauj, ka viss ir slikti, esmu šeit dzimis un audzis, šī ir mana valsts. Gāju krievu pamatskolā un pēc tam latviešu ģimnāzijā. Man jautā, kā tas ir, mācīties krievu skolā. Atbildu, ka tas nozīmē tikai to, ka matemātika ir krieviski. Devītajā klasē dienasgrāmatu aizpildīju latviski, zināju arī, ka iešu latviešu vidusskolā. Pamatskolā bija gan tādi, kas latviešu valodu mācījās ar gariem zobiem, gan arī tādi, kā mēs, kas sarunājāmies latviski. Spīdolas ģimnāzija bija cita pasaule. Bija divi spēcīgi virzieni – humanitārais un komerczinību, es izvēlējos pirmo. Mums pastiprināti mācīja filozofiju, kultūras vēsturi, valodas, darbojos klubā Māja. Jaunatne vienotai Eiropai, kas popularizēja vienotās Eiropas ideju jauniešu vidū. Bijām daži draugi, ko vienmēr aicināja piedalīties dažādos konkursos, un ārpusskolas aktivitātes palīdzēja mūsu spēju un prasmju attīstībā. Man bieži jautāja, vai es vairāk esmu skolā, vai ārpus tās, tomēr 12. klasē mani nosauca par gada skolēnu.”

„Sapratu, ka vēlos kļūt par priesteri”

„11 gadu vecumā sāku piekalpot Jelgavas katoļu baznīcā par ministrantu. Neviens nespieda – es gāju, jo tas bija interesanti. Un, kad tu kalpo pie altāra, neviļus piezogas doma: klau, bet es taču arī tā varētu! Likās, tas varētu būt manas dzīves piepildījums. Pie šīs domas atgriezos 12. klasē, kad katru dienu pirms stundām gāju uz rīta misi, ne jau kā ministrants – vienkārši nosēdos kaut kur aizmugurē. Pēc skolas mēģināju stāties filozofos un pedagogos, bet abās vietās paliku pirmais aiz strīpas, ko uztvēru kā zīmi. Radās garīgs impulss jautāt pēc kaut kā vairāk, jutu sirdī aicinājumu, kā teicis apustulis Pāvils, „būt visiem viss”. Protams, bija arī šaubas, vai tas ir tikai mans, vai arī Dieva aicinājums, tomēr aizgāju pie Zemgales bīskapa un pateicu, ka vēlos mācīties seminārā. (Seminārā var nokļūt tikai ar draudzes prāvesta ieteikumu, ar semināra vadību jārunā arī bīskapam.) Daudzi domāja, ka saistīšu dzīvi ar NATO vai Eiropas lietām, tādēļ mana izvēle iet priesterības ceļu bija pārsteigums. Draugi šaubījās, vai ar mani vispār var runāt, varbūt man ir izskalotas smadzenes. Bet pamazām satiku cilvēkus, kas bija ar mani kopā pirms tam, un viņi saprata, ka esmu tas pats Mihails. Šis solis nebija viegls arī manai ģimenei, jo esmu vienīgais bērns, bet viņi mani pazina pietiekami labi, lai saprastu, ka nav vērts atrunāt.”

Jaunākais – par vecāko

„Gadi, ko pavadi seminārā, ir laiks, kas dots, lai atpazītu savu aicinājumu un izveidotu stabilas attiecības ar Dievu. Nevari būt Dieva vārda nesējs citiem, ja pašam šīs attiecības nav izveidojušās. Pirmais gads bija pārsteigumu gads. Iepazinu semināru kā cilvēku kopumu, kur katram ir savs raksturs, sava dzīves pieredze. Kursā bijām deviņi, arī tādi, kam pāri 40, es – visjaunākais, tomēr par kursa vecāko iecēla tieši mani. Tas bija liels pārbaudījums. Bieži domāju, kāpēc tā notika, bet mans garīgais tēvs teica, lai mēģinu tajā saskatīt arī Dieva gribu, ne tikai cilvēku lēmumu. Jebkurš amats prasa piepūli, darbu pašam ar sevi. Tas nav tikai gods, saukties par kursa vecāko – tu pārstāvi citus, runā viņu vietā, centies vienot. Domāju, ka tiku citu cienīts, jo cienīju citus.”

Sūtīs uz Romu

„Otrā kursa vidū Jelgavas bīskaps, tolaik semināra rektors, pateica, ka sūtīs mani studēt uz Vācu kolēģiju Romā. Noskaidrojās, ka vajadzēs zināt divas svešvalodas – itāļu un vācu. Divas iepriekšējās vasaras es jau biju pēc viņa ieteikuma pie privātskolotājiem atkārtojis skolā apgūto vācu valodu. Aizsūtīju pieteikumu, un Lielās ceturtdienas vakarā saņēmu faksu no Vācu kolēģijas rektora, ka vajadzētu atbraukt uz Romu aprunāties. Otrajās Lieldienās nopirku biļeti un nākamajā dienā aizlidoju uz Romu. Lidoju pirmo reizi, un, protams, neviens mani nesagaidīja. Aizbraucu ar vilcienu uz centru, nopirku karti, atradu vajadzīgo adresi, bet izrādījās, ka mana ziņa nav saņemta, ir Lieldienu brīvlaiks un rektors izbraucis. Bet viņu sazvanīja, viņš atbrauca, aprunājāmies. Pāris dienas varēju iepazīt Romu, tas bija laiks, kad mira Jānis Pāvils II, redzēju visus tos notikumus. Man uzdeva papildināt vācu valodas zināšanas un sekmīgi pabeigt otro semestri Rīgā. Sajūta bija ļoti interesanta, kad zināju, ka šis ir pēdējais semestris šeit un nākamais būs jau pavisam citur.”

„Pieredze, ko nevar atņemt”

„2005. gada augustā aizlidoju uz Itāliju. Vispirms bija intensīvi itāļu valodas kursi (pamatus apguvu jau Rīgā). Bet tā bija arī kopā būšana, nākamā kursa veidošanās. Zīmīgi, ka pēc 66 gadu pārtraukuma vācu kolēģijā uzņēma kādu baltieti. Vēsturiski tajā ir studenti no vāciski runājošām vai viņu ietekmes valstīm, un Latvijā kristietība taču atnāca no Brēmenes. Romā ir cita pasaule, tur tu saproti, ko nozīmē katoliskā baznīca. Esot starp 200 cilvēkiem, kuri nākuši no visiem kontinentiem, ar daudziem vajadzēja atrast kopīgu valodu. Bet tā ir vispārīgās – katoliskās – baznīcas jēga. Tajā laikā baznīcā sākās jauna paaudze – iepriekšējā bija izaugusi ar Jāni Pāvilu II, un es biju Romā, pašā baznīcas sirdī, šī jaunā posma sākumā, kad par pāvestu kļuva Benedikts XVI. Viņš aicināja būt uzmanīgiem ar baznīcas mācības skaidrošanu un lielu uzmanību pievērst liturģijai – ne vienmēr tai jābūt izrādei, kurā priesteris parāda sevi, jo viņš ir tikai tautas priekšstāvis, kas nes tautas lūgšanas Dieva priekšā. Trīs bakalaura studiju gadi lika daudz ko pārdomāt, raudzīties uz pasauli citādi. Mums ir savas ilgas, savi sapņi, mēs gaidām savu labumu un jūtamies vīlušies, ja to nesaņemam. Tādēļ jau pašā sākumā procesi un lietas ir objektīvi jāizvērtē, nevis jābalstās uz emocijām. Tā ir mana pieredze, ko neviens nespēs atņemt.”

„…par dvēseles lietām runā vāciski”

„Cita lieta – studijas, vide, kurā dzīvoju. Studēju Gregora universitātē, ko vada jezuīti, tā dibināta 16. gadsimtā. Vācu kolēģijā tu ar savu garīgo tēvu par dvēseles lietām runā vāciski, universitātē teoloģiju mācies itāliski, bet eksāmenos vari izvēlēties itāļu, angļu, spāņu, franču un vācu, varbūt arī portugāļu valodu. Arī Vācu kolēģija ir jezuītu dibināta, tā gatavo garīdzniekus reformācijas zemēm, arī Latvijai. Kolēģija nav mācību, bet gan formācijas iestāde, tur notiek garīgā audzināšana, priestera veidošanās. Pirmajā vasarā biju Getingenē (Vācijā) intensīvos vācu valodas kursos, otrajā – vasaras skolā Dortmundē, kur studējām baznīcas sociālo mācību. Liela vērība tika pievērsta ētikai finansēs un darba tirgū. Baznīca uzskata, ka arī finanšu tirgi un uzņēmējdarbība jābalsta uz ētikas pamatiem. Bieži vien cilvēks, uzsākot biznesu, domā tikai par peļņu, bet baznīca māca, ka jādomā par kopējo labumu. Protams, uzņēmumam jāpelna, bet jautājums, kā tas notiek. Vai ir taisnīgs atalgojums? Vai ir sociālās garantijas? Vai nenotiek nelikumības? Baznīca par to runā jau vairāk nekā 100 gadus. Pāvests Leons XIII 19. gs. beigās encikliku par šiem jautājumiem diemžēl izdeva ar pāris gadu nokavēšanos, Kārlis Markss ar Kapitālu pasteidzās pirmais. Mums bija tikšanās ar kristiešu uzņēmēju kluba biedriem, kas cenšas savā uzņēmējdarbībā ievērot šos kristīgos principus un tas netraucē biznesam. Tu cieni cilvēkus, kas tev strādā, esi atbildīgs par darba ņēmējiem. Un cilvēks strādā tāpēc, ka viņam patīk, nevis tādēļ, ka viņam par to maksā.”

Pirmā aprīļa joks

„Pēc trim studiju gadiem ieguvu teoloģijas bakalaura grādu. Pērnvasar Jelgavā tiku iesvētīts par diakonu. Tas nav tikai amats, bet arī svētības, sakraments jeb pārdabiska Dieva žēlastība, kas tiek iedota. Tā atstāj cilvēkā neizdzēšamu zīmi, kas paliek uz mūžu. Diakonāta sākumā tiek dots paklausības un šķīstības solījums, tātad notiek izšķiršanās. Diakons sludina Dieva vārdu, viņš var kristīt, apbedīt, laulāt. Pirmā kalpošanas vieta bija Ilūkstē, ļoti katoliskā vidē. Janvārī tiku pārcelts uz Dobeli, bet drīz pēc tam – saskaņā ar vienošanos starp Liepājas un Jelgavas bīskapu – uz Kurzemes diecēzi. Kā izrādījās – uz Alsungu, kur esmu no 1. aprīļa, tādēļ smejos, ka esmu pirmā aprīļa joks. Kad baznīca bīskapa personā atzīs, ka esmu nobriedis, mani iesvētīs par priesteri. Priesteris svin svēto misi, uzklausa grēksūdzi un piedod grēkus, ko diakons nevar. Šis laiks ir ļoti svarīgs, tu nes Dieva vārdu vidē, kurā kalpo. Suitu vide nav vienkārša, tā ir katoļu sala protestantiskā jeb reliģiski nekādā vidē. Ja nebūtu ticības atšķirību, nebūtu arī suitu kopienas. Te ticība ir ne tikai baznīcas, bet arī tautas mantojums, bet tai nav jābūt konservējošai, tā ir pati dzīve, kas ietver sevī attīstību. Ticība te ir iedzīvināta ikdienā, gluži tāpat kā tautas tradīcijas, un tādā veidā tā tiek nodota nākamajām paaudzēm.”

Par auto braukšanu

„Semināra laikā ieguvu autovadītāja tiesības un aizbraucu uz Romu. Pirms aizceļošanas vienvakar braucu pēc benzīna un ieskrēju čigānam auto piekabē. Čigāns ieraudzīja, kas sēž mašīnā un tikai atkārtoja: „Brauc projām, brauc projām!” Lukturis izsists, aizmirsu izslēgt gaismas un izlādējās arī akumulators. Nekas jau nenotika, akumulatoru uzlādēja, lukturi nomainīja… Bet tagad pamazām jāmēģina atsākt braukt, jo draudzē tā ir nepieciešamība.”